A New Day in Old Sana`a

Saukt Jemenu par valsti ar plaukstošu kino industriju būtu vairāk nekā pārspīlējums. It īpaši, ja zina, ka "A New Day in Old Sana`a" ir pirmā mākslas filmas, kas šajā Arābijas pussalas valstī jebkad uzņemta. Protams, var gan teikt, ka tā Jemenā aizsāka kino bumu - pēc šīs filmas šajā valstī ir uzņemta vēl viena pilnmetrāžas filma - tādējādi filmu uzņemšanas intensitāte šajā valstī ir pārsteidzoši strauji pieaugusi.
Nez, vai es varētu aizbraukt uz Jemenu un tur uzņemt tās trešo filmu? Esmu jau redzējis tik sasodīti daudz visdažādāko kino brīnumu, ka par spīti jebkādu "ķēķa iekšpuses" zināšanu trūkumu es noteikti būtu viens no šajā valstī nopietnākajiem kino mākslas profesionāļiem. Vienīgais, kas vieš zināmu neuzticību šādai avantūrai, ir apstāklis, ka Jemena ir izslavēta ar to, ka tajā diezgan bieži tiek nolaupīti un nogalināti baltie tūristi.
Šajā filmā gan nekas tamlīdzīgs rādīts netiek. Kā jau tās pasaules filmās tas pieklājas, "A New Day" ir skumja drāma par mīlestību. Taču lai to padarītu vieglāk uztveramu rietumnieka acīm, filmas notikumus mēs redzam caur itāļu tūrista acīm (šo personāžu atveido kāds pavisam neprominents Apenīnu pussalas aktieris, kura portfolio atrodami vien ieraksti par dažādiem TV seriāliem). Taču tā kā filma ir arābu+angļu valodās, šo personāžu ir ierunājis nevis viņš pats (tā vismaz man izklausījās), bet viens no tiem angļu telev`īzijas ļaudīm, kas aizkadrā diezgan patosaini komentē tūristiem paredzētas dokumentālās filmas - un arī šī filma sākas ar tādu tipisku šādas filmas ievadu, kur tiek rādītas pilsētas ainas un aizkadrā tips liriski to komentē).
Filmas sižets īsumā ir tāds - Tarikam tuvākajās dienās ir jāprec Bilkīza - meitene, ko viņam par līgavu izraudzījusies māsa. Protams, viņi nav viens ar otru pazīstami. Kādu rītu Tariks uz ielas ievēro sievieti kleitā, ko viņš pasniedzis kā dāvanu savai līgavai. Viņš padomā - tā ir Bilkīza, viņa tik skaisti dejo, es viņu mīlu. Taču izrādās, ka tā nav Bilkīza, bet gan nagša (hennai līdzīgs risinājums) māksliniece Inese, kas ir iemīlējusies Tarikā un kas uz ielas atradusi kleitu, ko Bilkīza izsviedusi, atzīdama tādu par piemērotu vien beduīniem. Tariks secina, ka viņš patiesībā mīl Inesi, apsolās ar viņu bēgt, bet beigās kā jau normāls gļēvs vīrietis apprec Bilkīzu un samierinās ar paredzēto likteni (kas gan tas būtu par modernās Islāma pasaules mīlas stāstu, kas nebeigtos ar nelaimīgu sievieti?).
Kas gan man bija interesanti, skatoties šo filmu, bija domāt par to, kas notiek tā visa pasākuma iekšienē. Proti, visas sievietes filmā lielākoties tiek rādītas tipiskās čadrās, ietuntuļotas tā, ka redzamas vien acis. Taču gadījumos, kad viņas ir iekštelpās un tuvumā nav svešu vīriešu, viņas tiek rādītas ģērbušās gluži normāli un brīžiem pat seksīgi, ar modernām frizūrām und so weiter. Tas, ka tā ir reālajā pasaulē, tik daudz es saprotu. Bet kā nez ir ar to, ka aktrises (par to, ka tās ir profesionālas aktrises, jāšaubās, zinot Jemenas kino vēsturi) šādi filmējas - ar atsegtiem matiem, sejām, rokām? Šādos apstākļos sanāk, ka viņas vēlāk nepiedienīgā veidā redz tūkstoši, ja ne miljoni cilvēku. Kā nez to šādās valstīs vispār var nodrošināt? Un vai Jemenas vīrieši drīkst šādas filmas skatīties? Kāds zinošāks prāts noteikti varētu man skaidri atbildēt uz šiem jautājumiem.
Ja tevi interesē zināt, vai šo filmu ir vērts skatīties: ņem vērā, ka aktierspēle tajā ir diezgan bēdīga (īpaši varu negatīvi izcelt maģisko itāli), situācijas - diezgan klišejiskas šādai pasaulei un dialogi - banāli. Bet vienlaikus - tā ir pavisam cita pasaule, pavisam reti skatīta filmās, te tiek rādītas tādas ainas no Jemenas galvaspilsētas, ka man patiešām gribētos reiz aizbraukt uz pilsētu vārdā Sana. Un arī skatīties nav garlaicīgi - ja tu pieņem tos ierobežojumus, kas šādai filmai ir neizbēgami, tā sanāk pietiekami baudāma kino pieredze.
2011-02-19
7.0
comments powered by Disqus