Kzh ēd: Ekovirtuve
Jau pirms laba laika uzzināju par tādas eksistenci, un nule arī mēs devāmies uz Ekovirtuvi nobaudīt kaut ko no tās piedāvājuma paši. Tiesa, tikai uz vietas atklājās, ka šī ir no tām ēstuvēm, kur labāk ierasties iespējami agrāk, pretējā gadījumā ēdiena izvēle būs ļoti ierobežota. Pulksten piecos mums faktiski tādas nebija nemaz - paņēmām pa vistas šķiņķītim, Liene - ar zirņu biezeni, es - ar griķiem. Kā jau tas ir raksturīgs ekoloģiskām lietām, cena ir dārgāka nekā citās līdzīga paskata ēstuvēs (savā būtībā Ekovirtuve ir drīzāk ēdnīca, lai arī uz durvīm rakstīt "bārs"). Nedabūjām vietējas izcelsmes sulas, tāpēc nācās izvēlēties Sadačok, kam gan garša ir laba, bet kas, protams, nav gluži Latvijas produkts. No otras puses jāatzīst, ka tā saucamās Latvijas sulas lielākoties ir visai apšaubāmas kvalitātes un pat savulaik pozitīvais piemērs Pūre pēdējā laikā izceļas ar to, ka daudzas izejvielas tās produkcijai ir importētas.
Par ekovistas un ekogriķu garšu nevaru sūdzēties, lai gan vienlaikus man ir grūti iedomāties, ka mēs arī nākotnē varētu tur ieturēties, jo:
1) cenas tomēr ir drusku par augstām;
2) vieta mums ir absolūti neizdevīga - Rūpniecības iela ir tālu gan no mana, gan Lienes darba;
3) atmosfēra Ekovirtuvē, kur turklāt ēdamā telpa nav nekādi nodalīta no veikala, kaut kā vairāk liek domāt par "Gramiņa" vai "Tošņilovkas" kategorijas iestādēm, nevis kaut ko dabisku un svaigu.
Secinājums: noteikti vajadzēja šo vietu apmeklēt, lai zinātu - kā tad tur īsti ir. Par mūsu "bāzes vietu" kļūt tās iespējas ir tuvas nullei.