Generation П
Šī ir viena no tām filmām, kuru iznākšanu es gaidīju gadiem ilgi. Un vienlaikus šī ir viena no tām filmām, par kurām nedēļām ilgi nespēju saņemties uzrakstīt. Ja par pirmo punktu viss ir skaidrs, tad ar otro ir mazliet sarežģītāk - es tā īsti joprojām neesmu sapratis, vai man šī filma patika vai nē. Sižets būtībā nav sevišķi pārveidots - Vavilens Tatarskis deviņdesmito gadu sākumā strādā kioskā par pārdevēju, tad satiek kādu savu jaunības dienu draugu, un pēkšņi viņš ir kopīraiters, kas nodarbojas ar ārzemju brendu lokalizēšanu Krievijas vajadzībām. Bet vēlāk - arī ar nopietnāku reklāmas industriju.
Filma, protams, ir nedaudz šīzīga, kā jau jebkas, kas radies no Peļevina. Te ir gan narkotisku sēņu ēšana, gan mistiski reliģiski elementi, gan politiskas mahinācijas, gan realitātes apšaubīšana. Mazliet šaubas raisa par to visu aktierspēle, kura šķiet kaut kāda pārāk teatrāla, lai gan no otras puses - Peļevins jau nav arī reālisma klasiķis, lai viņa darbus pasniegtu kā dzīves īstenību. Vispār - patiešām grūti ir raksturot manas emocijas par šo filmu, daudz jau tajā ir ļoti labi realizētu ainu - var redzēt, ka Ginsburgs labi zina, kas tā tāda par padarīšanu - reklāma - un līdz ar to viņš ļoti veiksmīgi realizē Peļevina idejas visādiem tur "Parliament", "Nike" un tā tālāk. Tas ir forši, un domājams, ka tiem reklāmas industrijai tuvajiem cilvēkiem, kuri nav pazīstami ar grāmatu (jo, piemēram, nemēdz tādas lasīt, it īpaši - krievu valodā), šo filmu vienkārši obligāti vajadzētu noskatīties. No otras - šī nav filma par reklāmu, tā ir filma par to, kas atrodas aiz priekškara (vai neatrodas), un kā tīri filozofisks gabals tā nostrādā patiesībā diezgan labi. Vienlaikus, protams, tās saturā ir daudz kas novecojis tīri no politiskā viedokļa - kuram gan tagad vairs interesē tas, kā Basajevs ar Berezovski spēlē šahu, ja Basajevs ir nošauts, bet Berezovskis dzīvo Anglijā. Jeļcins ir miris. Ļebeds ir miris (viņš arī filmā tiek aizstāts ar anonīmu personāžu, domājams - aiz cieņas pret mirušajiem). Zjuganovs zaudējis aktualitāti, un tā tālāk.
Līdz ar to ne viss filmā tev varētu būt skaidrs un saprotams, bet vienlaikus - daudz tajā ir arī paliekošā, tāda, kā dēļ to varētu skatīties arī pēc 10 vai 20 gadiem. Kopumā noteikti tā ir interesanta filma, lai arī varbūt ne par visiem 100% veiksmīga.
Filma, protams, ir nedaudz šīzīga, kā jau jebkas, kas radies no Peļevina. Te ir gan narkotisku sēņu ēšana, gan mistiski reliģiski elementi, gan politiskas mahinācijas, gan realitātes apšaubīšana. Mazliet šaubas raisa par to visu aktierspēle, kura šķiet kaut kāda pārāk teatrāla, lai gan no otras puses - Peļevins jau nav arī reālisma klasiķis, lai viņa darbus pasniegtu kā dzīves īstenību. Vispār - patiešām grūti ir raksturot manas emocijas par šo filmu, daudz jau tajā ir ļoti labi realizētu ainu - var redzēt, ka Ginsburgs labi zina, kas tā tāda par padarīšanu - reklāma - un līdz ar to viņš ļoti veiksmīgi realizē Peļevina idejas visādiem tur "Parliament", "Nike" un tā tālāk. Tas ir forši, un domājams, ka tiem reklāmas industrijai tuvajiem cilvēkiem, kuri nav pazīstami ar grāmatu (jo, piemēram, nemēdz tādas lasīt, it īpaši - krievu valodā), šo filmu vienkārši obligāti vajadzētu noskatīties. No otras - šī nav filma par reklāmu, tā ir filma par to, kas atrodas aiz priekškara (vai neatrodas), un kā tīri filozofisks gabals tā nostrādā patiesībā diezgan labi. Vienlaikus, protams, tās saturā ir daudz kas novecojis tīri no politiskā viedokļa - kuram gan tagad vairs interesē tas, kā Basajevs ar Berezovski spēlē šahu, ja Basajevs ir nošauts, bet Berezovskis dzīvo Anglijā. Jeļcins ir miris. Ļebeds ir miris (viņš arī filmā tiek aizstāts ar anonīmu personāžu, domājams - aiz cieņas pret mirušajiem). Zjuganovs zaudējis aktualitāti, un tā tālāk.
Līdz ar to ne viss filmā tev varētu būt skaidrs un saprotams, bet vienlaikus - daudz tajā ir arī paliekošā, tāda, kā dēļ to varētu skatīties arī pēc 10 vai 20 gadiem. Kopumā noteikti tā ir interesanta filma, lai arī varbūt ne par visiem 100% veiksmīga.
2011-06-01
comments powered by Disqus