Kazhes pierakstu burtnīca

Šajā dienā mums bija paredzēts veikt vienu ceļa posmu, par kuru bija sava tiesa neskaidrību. Peniše ir neliela zvejnieku un sērfotāju pilsētiņa Atlantijas okeāna krastā, kura atrodas uz pussalas, kurp nav iespējams aizbraukt ar vilcienu. Atbilstoši maniem mājās sagatavotajiem pierakstiem, mums vajadzēja ar vilcienu aizbraukt līdz vietai ar nosaukumu Dagorda-Peniche, un no turienes “vajagot būt autobusam uz Peniche”.

Pirmo reizi ceļojuma laikā mums viesnīcā bija brokastis. Jāatzīst gan, ka muižā to piedāvājums bija visai pieticīgs, ir ne salīdzināt ar “full English breakfast”, kas mūs katru rītu sagaidīja pagājušogad Kornvolas ceļojumā. Taču vismaz kaut ko ieēst tur varēja. Pie viena no blakus galdiņiem ievērojām vīrieti un sievieti, kas arī izskatījās nākuši no kāda ziemeļu reģiona, gluži kā mēs. Tā kā nedzirdējām viņus neko runājam, izteicām variantu, ka viņi varētu būt no Norvēģijas – mēs arī par sevi bieži runājām kā par norvēģiem (lai arī portugāļiem, kā izskatījās, šķita, ka mēs varētu būt no Vācijas, vismaz vārds “Danke” mums tika veltīts). Jau gājām savas istabiņas virzienā, kad “norvēģi” ar mums uzsāka sarunu. Izrādījās, ka viņi ir no Kanādas, kur Jukonā dzīvo kādā mazpilsētā, kurai savulaik bijis mērs latvietis, bet arī tagad tur dzīvo viens latviešu pāris, līdz ar to kanādieši ļoti labi zināja, kur atrodas mūsu mazā valstiņa, un vīrietis pat esot mēģinājis 1989.gada rudenī – pēc Berlīnes mūra krišanas – aizbraukt uz Rīgu, bet prognozējamā kārtā tālāk par Polijas-PSRS robežu viņam tikt nebija izdevies. Pēc īsas sarunas ar kanādiešiem devāmies pēc somām un – uz dzelzceļa staciju.

Pa ceļam varējām novērot milzīgu daudzumu sportistu – Sintrā, kā izskatījās, šajā dienā noritēja maratons. Informāciju par to, vai pilsētas mērs šajā pasākumā gandrīz gāja bojā, mēs neieguvām.

Savas bažas, pērkot vilciena biļeti uz Dagorda-Peniche, man bija – pārliecība, ka autobuss mums vajadzīgajā līnijā patiešām kursē, sevišķi stipra nebija, turklāt bijām jau novērojuši, ka pieturu un saraksta klātbūtne Portugālē ne vienmēr paredz, ka patiešām reāli tur kaut kāds transports braukā. Īpaši bezcerīga situācija rādījās, kad iebraucām Dagordas stacijā. Patiesībā nekādas stacijas tur nebija – tikai sīka nojume ar vilcienu sarakstu. Gribēju nopētīt, kā īsti ir ar satiksmi mums nākamajā dienā vajadzīgajā virzienā – tālāk uz Aveiro – un nekādu skaidrību neguvu, jo Aveiro kā gala mērķis sarakstā neparādījās. Latvijā šādu staciju droši vien sauktu īsi – 79.kilometrs. Izgājām uz ceļa un redzējām, ka tur principā kaut kad vajadzētu nākt autobusam, jautājums tikai – cik drīz. Labi, ka gandrīz turpat atradās kāda ēstuve, kurā iegājām noskaidrot precīzāko informāciju. Saimnieks gan ne vārda nerunāja angliski, bet viņa dēls – tīnis – ar mums varēja saprasties gluži labi. Sākotnējais variants bija tāds, ka tuvākais autobuss būs pēc pusotras stundas. Izlēmām izmantot laiku lietderīgi un ieēst turpat pusdienas.


Kamēr ēdām, atnāca vēlreiz saimnieks un ar dēla starpniecību mums pavēstīja, ka viņš bija sākumā apskatījies darba dienu sarakstu, bet tā kā šodien ir svētdiena, tad autobuss būšot tikai pēc 4 stundām, bet viņš varot mūs par 20 eiro aizvest uz Peniči. Vai 20 eiro par 20 kilometriem ir daudz? Patiesībā jāatzīst – ir Portugālē redzēts arī lētāks transports, taču dižas izvēles mums nebija, tāpēc nācās vien iziet uz veča noteikumiem. Protams, viņš varēja par to autobusu arī fleitēt, bet mums ne pārāk gribējās to pārbaudīt. Tālab sēdāmies vien viņa Audi un braucām. Lai arī biju vairākas reizes viņam rādījis gan kartē, gan uz papīra mūsu kempinga atrašanās vietu, sākumā viņš mūs aizveda uz nepareizo vietu. Viņš vēl tikai gribēja tur braukt iekšā, kad ar zīmēm jau rādīju, ka tas nav mūsu kempings, bet nē – viņam tomēr vajadzēja pārbaudīt pašam. Viņš piebrauca pie kempinga vārtiem un aizgāja noskaidrot, vai tā ir īstā vieta, un tad atnācis pavēstīja mums (kaut kādā internacionālā veidā), ka tomēr būšot vajadzīgs cits kempings. Kas gan to būtu iedomājies! Pēc tam, kad braucām tālāk, viņš ik pa laikam skatījās uz mani, it kā pārprasot – vai tagad braucu pareizi, un es ik reizi māju ar galvu, ka viss ir kārtībā.

No komforta viedokļa, protams, tas bija tīrais ieguvums, ka mēs tikām aizvesti līdz pašām kempinga durvīm, turklāt vēl agrāk, nekā mēs būtu tur bijuši, ja autobuss būtu nācis pēc veča sākotnējā saraksta. Kempingā mums bija rezervēts bungalo – maza mājiņa ar visām nepieciešamajām komunikācijām. Ātri pārkrāmējām mantas, paņēmām no kempinga pāris dvieļus un devāmies pie okeāna. Šajā dienā mēs pilnīgi noteikti gribējām nopeldēties, lai arī gaiss nebija nemaz tik karsts un lai arī portugāļiem maijā vēl nav peldēšanās sezona. Līdz okeānam tālu nebija jāiet, jo mūsu kempings bija pašā krastā, tomēr ne jebkura vieta pie okeāna ir derīga peldei – kempings atradās klints malā, bet vēlmes tikt sašķaidītiem pret akmeņiem mums nebija. Tālab pagājām mazliet tālāk, līdz atradām daļēji smilšainu pludmali – akmeņi tur gan arī bija, bet peldēties tur noteikti varēja.

Anta, kura bija pamanījusies apaukstēties, dzerot aukstus gāzētus dzērienus, no peldes atturējās, bet pārējie trīs drosmīgi gājām ūdenī. Sākumā šķita, ka tas ir tik neizturami auksts, ka tikai uz mirkli ieliksimies iekšā un tad uzreiz skriesim atkal krastā. Taču pēc minūtes-divām ūdenī kļuva skaidrs, ka tas nemaz nav tik auksts un ka tajā pavisam normāli var peldēties, baudot spēcīgos okeāna viļņus. Nedaudz gan nācās piesargāties, jo viļņi pamatīgi vilka iekšā okeānā, plus zem kājām bieži gadījās akmeņi, pret kuriem varēja labi atsist kājas, tomēr savas 15-20 minūtes domājams, ka ūdenī pavadījām. Peldei sekoja pirmā un pēdējā sauļošanās ceļojuma laikā, bet pēc tam – vēl viena īsa pelde. Tad devāmies uz klints ragu Penišes ziemeļu galā ar nosaukumu Papoa. Tur gājām gan tāpēc, ka tur bija smuki, gan tāpēc, ka tur vajadzēja būt “kastei”. Nebūtu “kastes”, varbūt mēs tur nemaz nebūtu aizgājuši. Vieta tāda stila, ka Anglijā raga galā kāds noteikti būtu uzbūvējis karaļa Artūra pili.

Aiz raga izrādījās, ka bija lieliska smilšu pludmale – bez neviena akmentiņa. Loģiski, ka arī tajā vietā mums vajadzēja nopeldēties, šoreiz jau riktīgi ilgi noņēmāmies pa viļņiem, kolosāla sajūta. Pēcāk nāca laiks apskatīt arī pašu pilsētu.


Ko var teikt par Peniši? Kad nav sērfotāju sezona (proti – mūsu apmeklējuma laikā), cilvēku tajā ir maz un visvairāk acīs krīt sardīņu noliktavas, kuru pilsētā ir ļoti daudz, jo tā ir tipiska zvejnieku un makšķenieku pilsēta. No apbūves viedokļa nekā izcila tajā nav, un ko gan sensacionālu cilvēks varētu gaidīt no mazpilsētas, kurā dzīvo ap 15000 cilvēku (pēc Latvijas standartiem – kaut kas pa vidu starp Cēsīm un Kuldīgu). Ir gan Penišē kaut kādas mūru paliekas, kas liek domāt, ka arī tur ir savulaik bijis cietoksnis, bet citādi tā ir vienkārši maza klusa pilsētiņa, kurā tu vari novērot vietējās tantes pēcpusdienā sēžam uz soliņa ar dvieļiem galvās, kurā tu vari atpūsties no lielpilsētu kņadas un sadzirdēt pats savas domas.

Mūsu plāns šajā pilsētā bija pavisam vienkāršs – apiet pilsētai (pussalai) apkārt pa perimetru visā piekrastes garumā, ko arī veiksmīgi izdarījām. Pa ceļam meklējām slēpņus (ar mainīgām sekmēm), apskatījām dažādas klinšainas vietas un ieēdām pretīgākos kēksus civilizācijas vēsturē. Nāca jau vakars un Liene paziņoja, ka mums vajag veikalu. Man patiesībā ceļojumos izsalkums nav sevišķi raksturīgs, bet ja jau vajag – tad vajag. Ieraudzījām vienu aizdomīga paskata šeņķīti, kurā varēja iegādāties šādas tādas bulciņas. Paņēmām četrus kēksus. Sākām tos ēst – un gandrīz izvēmāmies. Tie garšoja pēc jēlām olām un šķita, ka nebija tikuši cepti, bet tik vien, kā saulē sildīti. Kārtības labad Māris un es pa vienam no tiem brīnumiem apēdām, bet pārējie nonāca pa taisno miskastē. Vēl šobrīd, par tiem rakstot, mutē jūtu pretīgi šķebinošu garšu. Nekādi nespēju saprast, kas liek portugāļiem tādas preteklības izgatavot un ēst.


Uz vakaru viļņi pieņēmās spēkā un ar arvien lielāku sparu tie sitās pret klintīm, pūta arī pamatīgs vējš un mēs varējām vien neizpratnē apbrīnot kādu makšķernieku, kas vientuļš stāvēja uz pārkares un cīnījās ar vēju un okeānu par zivīm.

Pastaiga ap Peniši kopā varēja būt kādi 10 kilometri, bet vismaz šajā gadījumā patiešām ar stingru pārliecību varu teikt – šo pilsētu mēs esam apskatījuši. Un pēc pastaigas ļoti labi varēja iemigt, kas arī ir pluss.


Uzziņām: Kempingā Peniche Praia Camping and Bungalows samaksājām 55 EUR.