Kazhes pierakstu burtnīca

Kā katru rītu, cēlāmies septiņos un jau astoņos gribējām būt no kempinga izgājuši, lai sāktu visai komplicēto ceļu uz Aveiro. Tas gan mums uzreiz neizdevās, jo pretēji booking.com apgalvojumam, ka no šī kempinga var “izrakstīties” jau sākot ar pieciem no rīta, agrāk par deviņiem tas patiesībā nav iespējams. Jāatzīmē, ka kempinga gadījumā, manuprāt, deviņi ir pārāk vēls laiks, lai sāktu darba dienu. No otras puses – nebija jau vēl arī sezona, tā ka arī viņus saprast var.

Tā kā mūsu rīcībā bija vēl vesela stunda, izlēmām aiziet līdz vienam slēpnim, kuru vakarā nebijām varējuši atrast. Apraksts vēstīja, ka ar bērniem pēc tā iet nevar, un piekļuves zvaigznītes arī solīja skarbu piedzīvojumu. Dienas gaismā gan izrādījās, ka kaste ir redzama pa gabalu un Latvijā tur neviens par bērnu drošību nesatrauktos. Toties kādi no rīta bija viļņi! Jau iepriekšējā vakarā mums šķita, ka esam beidzot ieraudzījuši kārtīgus okeāna viļņus, bet tagad tie pret klintīm triecās ar tādu spēku, ka dažas reizes arī mums uzšļāca pamatīgu šalti, lai arī mēs bijām savus 20 metrus virs ūdens līmeņa. Līdz ar to vairākas tādas vietas, kurās iepriekšējā vakarā biju meklējis slēpni, tagad vairs nebija pieejamas.

Priecīgi par atradumu, gājām uz kempingu, vēl mazliet padirnējām un precīzi deviņos izčekojāmies no tā ārā. Mēģinājām noskaidrot, kādas ir iespējas no Penišes nokļūt Aveiro, bet sievietes sniegtā informācija bija diezgan skopa – mums rekomendēja autobusu, par kuru bijām jau informēti, bet par vilcienu pateica pašsaprotamo “There is no train” (jo Penišē jau nav pat stacijas), tad pavaicāju – vai ir vilciens no Dagordas uz Aveiro, uz ko atbilde bija – jā, tāds vilciens ir. Proti, ja mēs par tāda vilciena eksistenci nezinātu paši, viņa mums to arī neatklātu. Labi, nav svarīgi.

Īstas skaidrības mums nebija, kur īsti Penišē atrodas autoosta, taču atradām autobusa pieturā pilsētas karti un šis punkts tika noskaidrots. Nekāda spožā gan tā autoosta tāpat nebija – tās ēka vairāk līdzinājās kioskam kā autoostai. Toties pie autoostas mūs pārsteidza kāds amerikāņu tūrists, kurš spītīgi mēģināja atrast taksometru un kas uzzināja, ka mēs tādu šeit redzējuši neesam, ar izbrīnu pajautāja: “Un kā tad jūs te nokļuvāt?” Kaut kā apmulsu un nepastāstīju, ka mēs sarunājām vietējo krogus īpašnieku, lai mūs turp atved, tā vietā nomurmināju “by bus”. Man, ja godīgi, pat prātā nebūtu ienācis ka vienīgais veids, kā nokļūt pilsētā, būtu ar taksometra palīdzību. Katrā ziņā diezko labi ar takša atrašanu vīrietim negāja.

Autoostā uzzināju, ka tuvākais autobuss uz Aveiro būs pulksten trijos (vēl nebija desmit), bet mēs varot braukt arī caur Lisabonu, tā varētu būt ātrāk (un noteikti dārgāk). Pavaicāju par Dagordas-Aveiro vilcienu, saņēmu atbildi, ka par vilcieniem viņš (autoostas darbinieks) neko nezinot – vai tāds vilciens eksistē vai nē. Tas vispār Portugālē izskatījās visai populārs piegājiens – jebko nosaukt par “not my problem” un vairāk jautājumā neiedziļināties. Bet mūs tas, protams, ne pārāk uztrauca, paņēmām autobusa biļeti uz jau iemīļoto Dagordas-Peniches nekurienes staciju un tik braucām.

Tur vēlreiz nopētījām vilcienu sarakstu, pārliecinoties, ka Aveiro kā gala mērķis tur neparādās, toties sarakstā bija redzama Leiria, kas arī bija mums vajadzīgajā virzienā, tālab viss šķita kārtībā. Ar to vien piebildi, ka tuvākais vilciens bija jāgaida divas stundas – stacijā absolūtā nekurienē. Šādos apstākļos izlēmām aiziet ar kājām līdz kādam slēpnim, no kuriem tuvākais bija aptuveni 2 kilometru attālumā. Anta pieteicās, ka viņa paliks ar somām stacijā, kamēr mēs pārējie varam iet. Mēģinājām viņu vismaz pierunāt pārvietoties uz vakardienas ēstuvi, bet viņa nevēlējās izklaidēt veco portugāli ar sarunām svešā valodā. Tad nu mēs gājām. Vispirms izsoļojām A-da-Gorda miestam, bet tad ceļš mūs aizveda uz vietiņu ar nosaukumu Obidos. Tā kā tās apmeklējums nebija ietilpis mūsu sākotnējos plānos, neko par tādas eksistenci nenojautām un bijām ļoti pārsteigti, kad pēkšņi ieraudzījām vairākus tūristu autobusus un tad – milzīgu mauru laika cietoksni un autentisku viduslaiku vecpilsētu. Kā izrādās, Obidos vēsture sākās jau Romas impērijas laikos, bet mūsdienās tā ir ļoti populāra tūrisma vieta. Ja ne viena neatrasta kaste pie pilsētiņas vārtiem, mēs pat drusku no tās nebūtu redzējuši, jo nebūtu zinājuši, ka kaut kam tādam braucam garām.

Laika mums tomēr sevišķi daudz nebija, tāpēc gandrīz uzreiz devāmies tālāk – uz otru slēpni, kas atradās pie dzelzceļa tilta. Tā atrašana sevišķas pūles neprasīja. Izlēmām, ka ātrāk līdz stacijai nokļūsim, ja iesim pa sliedēm un nevis atpakaļ pa līkumoto ceļu. Protams, arī Portugālē iešana pa sliežu ceļiem ir aizliegta, taču bijām apskatījušies sarakstu un zinājām, ka tuvākās stundas laikā tur neviens vilciens nevienā virzienā nenāks, tālab uz šo likumpārkāpumu izgājām. Tā kā Lienes apavi izrādījās nepiemēroti iešanai pa akmeņiem, viņa visu ceļu līdz stacijai nogāja pa sliedi.

Vilciens beidzot atnāca un aizveda mūs uz Caldas da Rainha – vēl vienu ne pārāk lielu pilsētu, kurā bija kaut kas līdzīgs dzelzceļa mezglam un kur mums vajadzēja skaidri uzzināt – ir vilciens uz Aveiro vai nav tāda vilciena. Kā praksē izrādījās – vilciens ir, tikai mums vajadzēs vēl divas reizes pārsēsties, līdz nonāksim galā. Tā, protams, nebija problēma, turklāt mums beidzot pirmo reizi celojuma laikā tika pārdotas uzreiz biļetes visiem posmiem, nevis tikai vienam. Nākamā apstāšanās viena bija “Bifurcacao de Lares” jeb Larešas krustojums, kur stacija atradās malā līniju trijstūrim un kur mēs pārkāpām nākamajā vilcienā. Šis vilciens izcēlās ar ātruma trūkumu – 30 kilometrus mēs veicām aptuveni stundas laikā, jo vilcienam bija ļoti daudz pieturu un arī braukšanas ātrums bija diezgan bezcerīgs. Tas mūs nogādāja vienā no Portugāles vadošajām augstskolu pilsētam Coimbra, kur norisinājās uzreiz vairāki dīvaini notikumi. Pirmkārt, desmit minūtes mēs nostāvējām stacijām Coimbra B, gaidot velns viņu zina ko. Tad iebraucām Coimbra centrālajā stacijā un zinot to, ka mums līdz tālākajam vilcienam ir vēl 15 minūtes laika, aizskrējām uz konditoreju nopirkt kādas bulciņas. Atgriezušies stacijā, konstatējām, ka tālāk brauksim ar to pašu vilcienu, kas mūs bija uz Coimbra atvedis, turklāt, protams, ceļš atkal veda caur Coimbra B. Kas gan bija pozitīvi – atšķirībā no iepriekšējā posma, tagad šis vilciens brauca ātri (nesaprotu, kā tas ir iespējams, bet tā vidējais ātrums 40 km/h vietā tagad bija ap simtu). Ar bulciņām gan mums nenoveicās – nopirkām ārēji normālas bulciņas no kārtainās mīklas, sākām tās ēst... un izrādījās, ka tajās iekšā ir mūsu vakardienas draugs – jēlo olu un cukura pildījums! Pēc tam mēs ievērojām, ka Portugālē šis brīnums ir atrodams teju visur, tāpēc mācība – ja tu Portugālē pērc saldumus, neņem neko tādu, kur varētu iekšā būt kaut kas dzeltens un necepts!

Beidzot ap pulksten sešiem bijām Aveiro – ne sevišķi agri, bet vismaz par divām stundām ātrāk nekā gadījumā, ja mēs būtu palikuši Penišē un gaidījuši autobusu. Aveiro atbilstoši tūristu ceļvežiem sauc par Portugāles Venēciju, taču mēs kā latvieši labi zinām šādu saukļu patieso vērtību (mazā Parīze, mazā Venēcija, mazā Šveice, Kurzemes Šveice utt.). Lai arī Aveiro kopumā Venēcijai līdzinās vairāk nekā Kuldīga un lai arī tā patiešām atrodas okeāna malā un to caurvij kanālu tīkls, liela daļa tās reputācijas nenoliedzami ir mārketinga triks. Proti, kustība pa kanāliem vismaz mūsdienās šajā pilsētā nav īsti nepieciešama un arī pamatprincips ir savādāks – Venēcija savā būtībā ir pilsēta, kas uzcelta ūdenī, kamēr Aveiro – pilsēta, kas uzcelta ūdeņiem bagātā vietā. Tas gan nemaina to apstākli, ka Aveiro tāpat ir ļoti skaista pilsēta. Biju gan domājis, ka tā būs kādu tiesu lielāka, bet patiesībā iedzīvotāju skaita ziņā tā līdzinās Liepājai.


Aveiro mēs palikām visai jaukā B&B stila iestādē visai tuvu vēsturiskajam centram, kuru iespēju robežās vakarā centāmies apskatīt, pie reizes, protams, uzlabojot arī savu Geocaching statistiku. Apskatījām pāris šīs pilsētas parkus (jauki), ieēdam vakariņas (pamatā – kalmārus). Kārtējo reizi biju domājis ieēst zivi, bet šoreiz izdarījām ne to labāko izvēli, jo šāda veida jūras veltes ne man, ne Mārim sevišķi labi pie sirds negāja. Bet gadās arī tā. Pēc ēšanas turpinājām pastaigu pa Aveiro, kuru beidzām apmēram reizē ar tumsas iestāšanos.


Noderīga informācija: naktsmītne Hospedaria 5 Bicas – 55 eiro četriem cilvēkiem.