Kazhes pierakstu burtnīca

Plāns A šajā dienā bija sekojošs: paagrāk izbraukt no Aveiro un doties garām Porto uz Guimaraes ar domu, ka Porto nav sevišķi skaista pilsēta un ka tur mums pietiks ar patusēšanu vakarā un tad varēsim uzreiz nākamajā rītā doties uz lidostu. Tomēr pamazām pārgājām pie plāna B – mazliet no rīta pastaigāt pa Aveiro un tad pa taisno braukt uz Porto – varbūt tā pilsēta tomēr nebūs tāds bomžu un narkomānu perēklis, kā biju dzirdējis daudz atsauksmju (tagad gan, protams, vairs neatceros – no kā).

Izlēmām arī izmantot lielisku iespēju, ko Aveiro pilsēta sniedz tūristiem – bezmaksas velo īri. Tu aizej pilsētas centrā uz informācijas biroju, atstāj tur ķīlā vienu autovadītāja apliecību un pretī saņem, piemēram, četrus velosipēdus. Lielisks piedāvājums, manuprāt. Tiesa, Anta un Māris izlēma, ka viņi ar velosipēdiem nebrauks, tālab sarunājām, ka Liene un es brauksim ar riteņiem, kamēr viņi vienkārši pastaigās pa centru. Jāatzīst, ka baisu naudu velosipēdos Aveiro noteikti neiegulda – ar tādiem lūžņiem iepriekš braucis nebiju, taču zināms, kā ir ar to dāvināto zirgu un zobiem. Sākumā pieļāvam kļūdu – gribējām pameklēt pāris slēpņus, viens no tiem mūs aizveda uz visai neglīta paskata priekšpilsētu, tāpēc tad atmetām tiem ar roku un turpinājumā pabraukājāmies pa kanāliem un izbraucām cauri tirdzniecības pasāžai, kur saņēmām aizrādījumu no apsarga, bet sevišķi tajā neieklausījāmies un braucām vienkārši garām.

Novietojām velosipēdus to vietā, saņēmām atpakaļ Lienes tiesības un devāmies uz hoteli pēc somām. Jau iepriekšējā dienā bijām noskaidrojuši, ka vilcieni līnijā Aveiro-Porto kursē diezgan regulāri, līdz ar to bažu, ka būs vairākas stundas jādirn stacijā, nebija. Tiesa, izrādījās, ka variantu, kā šo ceļa posmu veikt, bija ļoti daudz – sarakstā parādījās visdažādāko veidu vilcieni visdažādākajās cenās. Izlēmām, ka varam pusstundu pagaidīt, lai brauktu ar trīsreiz lētāku vilcienu par to, kas bija gaidāms pēc pāris minūtēm, un tā arī izdarījām.

Iebraucot Porto, bija neskaidrības, kurā no dzelzceļa stacijām kāpt ārā – vilciens pieturēja divās, neviena no tām nešķita, ka būs gana tuvu mūsu viesnīcai. Beigās izlēmām, ka tam nav īpašas nozīmes, jo mums tāpat vajadzēja pirkt metro dienas biļeti un pie abām dzelzceļa stacijām bija arī metro. Izkāpām Campanha stacijā (šķiet, ka tā ir nesen uzcelta un ne pilnībā pabeigta), kādu brīdi pariņķojām, kamēr sapratām, kur tieši atradās metro, un šoreiz veiksmīgi (bet ar metro darbinieces palīdzību) uzreiz nopirkām pareizi biļešu komplektu. Ja kas – Porto ar metro ir iespējams aizbraukt arī uz lidostu, tikai tad ir jāņem biļete pietiekoši platai zonai – mums tika ieteikta 4.zonas biļete, lai arī nākamajā rītā mums radās diezgan liela pārliecība, ka patiesībā mēs izbraucām cauri arī piektajai zonai. Apskatījos tagad Wikipedia – 4.zonas biļete patiešām ir pietiekama, lai brauktu uz lidostu, lai arī īsti nesaprotu – kāpēc.

Kad atnāca vilciens, mums radās neliela neizpratne par to, kāpēc tas ir tik īss – izrādījās, ka vizuāli Porto metro vilcieni izskatās drīzāk pēc tramvajiem, un vēlāk dienas gaitā atklājās, ka patiesībā šis “metro” ir tramvaju tīkls, kurš tikai pašā pilsētas centrā kursē pa pazemi, bet tālāk gluži normāli brauc pa ielas vidu (labi vēl, ka tramvaja sliedes visur ir atdalītas no auto plūsmas un mašīnas uz tām nemēdz gadīties. Cik saprotu, mēs pareizi uztvērām šī “metro” domu – vecpilsētā, kur satiksme pa virszemi ir gaužām lēna, tas aizstāja vecos, lēnos, smukos tramvajus, jo pa pazemi kustība tur ir daudz ātrāka, tikām priekšpilsētās nebija nepieciešamības tērēt milzu līdzekļus pazemes transporta kustības nodrošināšanai un vienkārši tika modernizētas tramvaja līnijas (Porto metro ir atklāts 2002.gadā un to finansējusi pamatā Eiropas Savienība). Par to, vai šādu sistēmu var saukt par metro, var diskutēt, skaidrs, ka kustības ātrums tur nav nekāds izcilais, bet kopumā risinājums nemaz nav slikts.

Uz mūsu viesnīcu gan tramvajs visu ceļu brauca pa pazemi, jo tā atradās tuvu centram – uz vienas no tūristu ielām – Rua de Santa Catarina. Pirmie iespaidi, ejot no stacijas uz viesnīcu, uzreiz bija pozitīvi – šķita, ka varbūt tās sliktās runas par Porto ir ne vairāk kā sliktas runas. Atradām uzrakstu “Apartamentos”, kuru mums vajadzēja, gājām iekšā. Pirmo reizi visa ceļojuma laikā izrādījās, ka naktsmītnes īpašniece ne vārda nerunā angliski. Tomēr sapratām, ka viņa mums liek sev sekot, jo mūsu istabiņa neatrodas tajā ēkā, kur recepcija. Sākām jau bažīties, vai tik mūs neaizvedīs uz kaut kādu skumju caurumu, kur mitinās melnie un kaķi, bet nē – tepat vienā no tuvējām mājām tikām ielaisti iekšā un izrādījās, ka esam noīrējuši plašu un gaišu dzīvokli augšstāvā (un ļoti karstu, jo šajā dienā tveice bija pamatīga).

Novērtējuši izvēlēto naktsmāju kā lielisku (tur viss bija tīrs, smaržīgs un patīkams), devāmies sirojumos pa pilsētu. Mūsu prasību sarakstā ietilpa gan suvenīri, gan pašas Porto apskate. Izrādījās, ka pilsēta tiešām ir ļoti interesanta un krāšņa, turklāt tās krāšņumam netraucē apstāklis, ka daudzviet tā patiešām ir bomžu pilsēta – ar šīfera būdām un izpostītiem graustiem, bet tas viss piešķir pilsētai neatkārtojamu kolorītu, turklāt pilsētas gleznainumu pastiprina tās kalnainais relfejs un tas, ka tā abpus Duoro upei ir ļoti atšķirīga. Labais krasts ir tas, ko Rīgā mēs sauktu par centru – bagātākā un tūristiem pilnākā puse, kamēr kreisajā krastā norit vienkāršo portugāļu dzīve. Tiesa, arī mēs piesardzības labad pamatā uzturējāmies labajā krastā.

Cilvēkiem, kas ar augstumu nav labos draugos, visai spilgtas emocijas var radīt nokļūšana no viena krasta uz otru – Luisa I vārda sauktais dzelzs tilts, kas savieno abas daļas, ir visai nopietna konstrukcija vairāk kā 40 metru augstumā virs ūdens, un skats pa to uz leju nav no tiem rāmajiem. Tiesa, dodoties atpakaļ, ieraudzījām, ka tilta apakšā ir vēl viens tilts – nu jau pavisam normālā augstumā (vispār novērots, ka Portugālē vairāku līmeņu tilti ir visai izplatīti). Patiesībā jāsaka – Porto ir lieliska pilsēta, kurā gan droši vien ir jābūt diezgan piesardzīgam, jo pat dienas vidū mēs pamanījāmies iemaldīties visai aizdomīgā kvartālā ar večiem sievu sitēju apakškreklos.


Kad vecpilsēta bija puslīdz izstaigāta, vajadzēja domāt par ēšanu. Tā kā dzīvoklī mums bija pieejama virtuve, nolēmām šoreiz pagatavot ēdienu mājās, šādā nolūkā tika iepirkti makaroni, desiņas un citas nepieciešamās sastāvdaļas, un pārmaiņas pēc neēdām restorānā. Paldies Antai, kas bija galvenā ēst gatavotāja!

Ārā joprojām bija bezdievīgi karsts, tālab izlēmām vēlreiz uz atvadām apciemot okeānu, jo tāda mums Latvijā, kā zināms nav. Braucām ar tramvajmetro un tieši tad pavisam skaidri sapratām, ka ārpus centra tas ir visparastākais tramvajs, uz kādu no priekšpilsētām, kur metro vistuvāk pienāca klāt pludmalei. Pludmale Porto izrādījās visai piemēslota un es šaubos, ka mēs tur gribētu peldēties – tā kā sezona vēl nebija īsti sākusies, pludmales tīrīšanas darbi bija tikai nesen uzsākti un līdz ar to pat basām kājām pa šo pludmali staigāt īsti negribējās. Ieēdām saldējumu, kas garšoja pēc tā, ko deviņdesmitajos gados Latvijā sauca par Pingvīnu, mazliet pastaigājāmies un atradām savu pēdējo slēpni Portugālē – šķiet, ka tas bija ceļojuma laikā numur 30. Pie slēpņa vispirms sastapām bomzi, kurš pārvilka bikses, tāpēc aizgājām prom, kad atnācām atkal, cilvēku tur nebija, toties zem kāda akmens atradām kaudzi ar rotas lietām, kuras droši vien piederēja kādam mēslu tirgonim. Nolēmām tās neaiztikt (it kā varētu no mums gaidīt ko citu!), un devāmies vien atkal uz mūsu dzīvokli.

Vakars pagāja diezgan nemierīgi – bijām jau dažas pēdējās dienas dzīvojuši ar informāciju par to, ka Īslandē aktivizējies vulkāns un atkal iespējama lidojumu atcelšana, un tādas drošas skaidrības, ka mūs tas neietekmēs, nebija. Labi, ka šajā viesnīcā bija pieejami visi iespējamie ziņu kanāli angļu valodā un mums vairs nenācās zīlēt, kādā kontekstā katrā situācijā Portugāles TV rādīja vulkāna izvirduma ainas. Šķita, ka mums mājās tikt izdosies, tāpēc Māra ierosinājums visu nakti skatīties televīziju un neiet gulēt, ar balsu vairākumu tika noraidīts.