Kazhes pierakstu burtnīca

Nekad neesmu noliedzis to, ka esmu nopietns Peļevina daiļrades cienītājs. Vienlaikus tomēr nākas atzīt - šī autora ziedu laiki aizritēja pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, bet kopš to beigām viņš visai daudz nodarbojas ar sevis atražošanu. Un stāstu krājums "Ananāsu ūdens burvīgajai dāmai" nav nekāds izņēmums - tajā Peļevins aizskar tēmas, par kurām viņš jau iepriekš rakstījis, rakstījis un rakstījis. Vienlaikus tomēr jāatzīst, ka interesantu ideju šim autoram nekad nav trūcis, un arī šeit parādās šis tas gana negaidīts.
Var minēt kaut vai ievadošo garstāstu "Operācija Burning Bush", kurā tiek vēstīts par kādu Odesas ebreju, kurš kļūst par Dievu Džordža Buša galvā - caur plombē iemontētu raidītāju viņš uzrunā Bušu kā Dievs un veicina ASV pagrimumu. Un tikai saziņā ar Bušu viņš uzzina, ka pēc visai līdzigiem principiem amerikāņi kontrolē Krievijā notiekošo jau vairāk kā piecdesmit gadu garumā. Stāsta personāži ir tipiski no Peļevina apcirkņiem, bet daži izmantotie paņēmieni ir patiešām interesanti.
"Al-Efesbī zenīta kodeksi" izmanto "Generation П" renderēšanas piegājienu, tikai šoreiz tiek renderēti nevis politiķi, bet gan iedomāti cilvēki, kuri pamato TV skatītājiem to, kāpēc konkrētā situācijā amerikāņi izlemj kaut ko Afganistānā/Irākā bombardēt vai nē. Un krievu iesūtītais Al-Efesbī (domājams, vārda atšifrējums nav nepieciešams) nodarbojas ar sistēmas uzhakošanu - ar populistiskiem vēstījumiem pārslogo renderēšanas programmu un "nokarina" iznīcinātājlidmašīnas (lai šo skaidrāk saprastu - izlasi grāmatu!).
"Ēnas vērotāja" galvenais varonis tieši to arī dara - novēro savu ēnu un sāk ar to sazināties, lai saprastu pats sevi un pasauli sev apkārt (vai arī - jūk prātā, kā to vēlies). - raisa asociācijas ar Murakami "Brīnumzemi"
Kolosāls stāsts ir "Thagi", kura varonis ir izlēmis veltīt savu dzīvi ļaunumam - tāda nedaudz biedējoša novele Roalda Dāla manierē - tiešām iespaidīgs teksts.
Tikām "Patīkamas iemiesošanās hotelis" ir ļoti līdzīgs tam, ko var lasīt Bernarda Verbēra Pēcnāves dzīves sērijas grāmatās.
Kā jau minēju - atkārtošanās Peļevina izpildījumā man ne pārāk tīk, taču raksta viņš joprojām ļoti interesanti un savu galveno trumpi - postmodernā manierē savienot nesavienojamo - viņš nav zaudējis.