Kazhes pierakstu burtnīca

Šķiet, ka vienreiz biju jau "Karu un mieru" sācis lasīt, domājams - vai nu kādā no pēdējām pamatskolas klasēm vai arī videnes sākumā. Taču tagad pat īsti neatceros, cik tālu es toreiz vispār izlasīju. Vairums pirmajā sējumā sastapto personāžu man atmiņās bija palikuši - Pjērs Bezuhovs, Andrejs Bolkonskis, Nikolajs un Nataša Rostovi, Soņa, par citiem - tādas stingras pārliecības man nav. Nezkāpēc gan šķiet, ka tomēr pirmais sējums arī toreiz tika izlasīts - ņēmu grāmatu no bibliotēkas un vai nu otrā daļa nebija uz vietas, vai kaut kāda cita iemesla dēļ lasīšanai kādā brīdī atmetu ar roku. Tagad domājams, ka man to lasīt arī ir jēdzīgāk nekā pirms n-tajiem gadiem: esmu kaut cik iemanījies franču valodā (nepietiekami, bet vismaz daļēji uztvert tajā rakstitots dialogus šajā romānā es tagad varu0, un ari vēstures zināšanas ir tomēr vairāk uzlabojušās, nekā pasliktinājušās. Kaut kas manās atmiņās gan pilnīgi noteikti ir drusku greizi, jo nez kāpēc biju iedomājies, ka Bezuhovs ir ļoti simpātisks varonis, lai gan tagad lasot radās sajūta par viņu kā par cilvēku - lupatu, no kura nav pilnīgi nekādas jēgas un kuram ne bez pamata apkārtējie lišķējas klāt tikai naudas dēļ. Un vispār man grāmatas varoņi tagad šķiet daudz mazāk idealizēti kā tajā lasīšanas reizē - kaut vai man ir grūti saskatīt kaut ko pozitīvu tādā Nikolajā Rostovā, kurš vēl klāt pie citiem trūkumiem ņem un iemīlās Krievijas imperatorā Aleksandrā I. Vai varbūt jauks cilvēks būtu Dolohovs, kurš ņem un bez jebkāda iemesla Kijevā nosit vienu ebreju, par ko nekas vairak kā rājiens tā laika Krievijā viņam, protams, netiek.
Lielā mērā varu teikt, ka šobrīd man šī grāmata šķiet pavisam citāda kā iepriekš - drīzāk visai vīpsnājoša par aristokrātiju un tās ieradumiem, vīpsnājoša par krievu augstmaņu pseidofranciskumu, viņu tikumiem un savtīgumu. Daudz vietas te ir ironijai un autoraprāt nepareizā kritikai. Droši varu arī apgalvot, ka kopumā lasās šī grāmata daudz vieglāk un patīkamāk, nekā es to būtu gaidījis. Nav te nemaz tāda patosa, kāds man bija palicis atmiņā, drīzāk te ir atrodama patosa izsmiešana, un tā pamazām es sāku saprast, kāpēc "Kars un miers" ir tāda klasika, par kādu to uzskata. Labi vien ir, ka man kā latviešu skolas absolventam šī grāmata nekad nebija jālasa piespiedu kārtā, jo tādā gadījumā arī mana attieksme pret šo grāmatu būtu pilnīgi citāda. Protams, vēl jau nav zināms, kā man ies ar tālāko trīs sējumu izlasīšanu...