Kazhes pierakstu burtnīca

Kamēr "Kara un miera" pirmais sējums pamatā stāsta par karu, grāmatas otrā daļa ir veltīta miera periodam - krievi ir piedzīvojuši sakāvi pie Austerlicas un aizvākuši savu karaspēku iekšzemē, starp Franciju un Krieviju uz laiku izveidojas draudzīgas attiecības un atsākas mierīgā ikdiena. Līdz ar to šajā grāmatas daļā daudz vairāk uzmanības tiek veltīts varoņu savstarpējām attiecībām un autora filosofiskām pārdomām. Pjērs Bezuhovs ir kļuvis par grāfu un vienu no iekārājomākajiem Krievijas līgavaiņiem (par spīti tam, ka viņš ir resns un sabiedrībā neveikls), apprecējis skaisto Elēnu Kurāginu, kura nekavējoties viņu padarījusi par ragnesi, divkaujā ievainojis Elēnas mīļāko Dolohovu (kurš šajā grāmatas daļā pārvēršas par īstu antivaroni) un pievienojies masoniem. Liela grāmatas daļa tiek veltīta Pjēra attiecībām ar masonību un viņa personīgā ceļa meklējumiem, kuri gan kopumā ir diezgan neveiksmīgi. Kontrastam Pjēra pašidentifikācijas problēmām tiek rādīts Andrejs Bolkonskis, kurš ir sapratis (uz laiku), ka viņš nav radīts karam un armijai, bet pārvācies uz tēva īpašumiem un ievieš tajos zemnieku atbrīvošanas reformas, par kurām tikai sapņo, bet kuras īstenot nespēj neuzņēmīgais grāfs Bezuhovs. Tad vēl, protams, attīstās mīlestības līnija - Bolkonskis iemīlas Natašā Rostovā, grib viņu precēt, taču viņa tēvs ir pret (jo vecākais grāfs Rostovs ir izsaimniekojis lielāko daļu savu īpašumu un vispār viņi nav nekāda super smalkā dzimta), līdz ar to viņš dēlam dod nosacījumu, ka viņš varēs Natašu precēt ne ātrāk kā pēc gada. Tikām šī gada laikā Bolkonskis aizbrauc uz Eiropu ārstēt savu karā gūto ievainojumu, un viņa prombūtnes laikā Nataša iemīlas precētajā un netikumīgajā Anatolā Kuraginā (Pjēra sievas brālī), sarauj attiecības ar Andreju, tad uzzina, ka Anatols ir maitas gabals, un beigās visi ir nelaimīgi.
Jāatzīst, ka pirmā daļa man patika labāk - šajā daļā Tolstojs bišķi par daudz manā izpratnē pievēršas to augstāko aprindu personāžu attiecībām, kuri man ir vienaldzīgi. Lai arī saprotu, ka grāmatas gaitā mēs varam novērot Pjēra Bezuhova izaugsmi, man šis sevi meklējošais varonis joprojām šķiet kaitinošs, un Bolkonska-Natašas mīlestība - visai bērnišķīga un trula. Īsi sakot - esmu nejauks un raupjš, un tas oh un ah!, kas te tik daudz parādās, manī nevieš sevišķu uzticību.