Kazhes pierakstu burtnīca

Nule, tas ir noticis - "Karš un miers" ir pievarēts. Jo tālāk, jo grūtāk man gāja, un tikai mana maksimālā pašdisciplīna panāca to, ka tagad varu ievilkt vēl vienu izpildīta uzdevuma ķeksīti. No visiem četriem sējumiem pēdējais ir visgrūtāk lasāmais, jo tajā jau vispār nav gandrīz ne miņas no grāmatas varoņiem, toties autora atziņas aizņem ne mazāk kā pusi teksta. Visam kronis ir nobeiguma otrā daļa, kurā Tolstojs vēl vienu reizi ļoti izvērstā veidā atklāj to, kas jau iepriekš ir grāmatā parādījies daudzkārt - izstāsta savu izpratni par vēsturiskajiem procesiem, to nozīmi un to, ka līderu personībām nav praktiski nekādas lomas, ka galvenais līdera gadījumā ir pareizi izprast notiekošos procesus un mazāk tajos iejaukties. Vēl pirms noslēguma visai skaidri šī doma parādās, raksturojot Napoleona un Kutuzova lomas 1812.gada karā.
Kas te notiek no sižeta viedokļa? Napoleona karaspēks izlaupa Maskavu, tad visai drīz sāk strauju atkāpšanos, kas faktiski beidzas ar armijas iznīcību. Bojā aiziet Petja Rostovs, pēc ilgām mocībām nomirst Andrejs Bolkonskis, tā kā ir mirusi Helēna Bezuhova, Pjērs Bezuhovs apprecas ar Natašu Rostovu (un viņa kļūst par māti - dzemdētāju), Nikolajs Rostovs - ar Marju Bolkonsku, nomirst vecais grāfs Rostovs (kurš gan nav tāds personāžs, kura gals kādu varētu apbēdināt). Nezinu, kāds liktenis piemeklē Dolohovu un Borisu Drubeckoju - vai nu autors par viņiem aizmirsa, vai arī es neievēroju, ka kaut kur būtu pieminēts, ka viņi būtu miruši (pēdējais variants gan šķiet mazāk ticams). Zināmā mērā var teikt, ka grāmatai ir happy end - Krievija ir triumfējusi, izdzīvojušie varoņi dzīvo laimīgi (pat Soņa, kuru neviens nav apņēmis par sievu, nešķiet, ka būtu gaužām nelaimīga).
Ko es tā arī beigās nesapratu - ar ko šī grāmata ir izcila? Izņemot, protams, lielo apjomu. Tās varoņi nav sevišķi ticami un nepavisam nav mūsdienīgi. Vai kāds man, piemēram, var paskaidrot, ar ko būtu simpātiska Nataša Rostova? Grāmatas autora tonis ir augstprātīgs un pamācošs. Lai arī Tolstojs izsmej daudzus augstāko aprindu tikumus, ir skaidrs, ka viņa grāmata nav paredzēta, lai to lasītu "vienkāršais cilvēks", jo diez vai citādi tā būtu tik pārsātināta ar rindkopām franču valodā (netrūkst arī teikumu vāciski), kuru krievu zemnieks 19.gadsimta diez vai pārvaldīja izcilā līmenī (ignorējot to, ka augsts procents šo zemnieku vispār nebija apveltīts ar lasītprasmi). Nezinu, kas ir veicinājis to, ka šī grāmata ir populāra arī rietumu pasaulē, bet padomju galā, manuprāt, tā negrima aizmirstībā tikai tāpēc, ka šis Tolstoja veikums ir gan krievu kareivi slavinošs (turklāt - tieši vienkāršo kareivi, nevis iedomīgo augstmani) un tā saturā nav nekā tāda, kas varētu radīt sevišķi lielus iebildumus marksistiski noskaņotiem šaurpieriem. Bet kopumā - daudz par garu, daudz par garlaicīgu.