Viesuļvētras modelis: 2.daļa

2011-10-02

Darba dienas vakaru aizvadīju jau ierastajā manierē – ar alu, hokeju un diskusijām par politiku IRCā. Šāda ir mana ikdiena jau vairākus gadus, kopš vienīgais cilvēks, ar kuru man ir salīdzinoši tuvākas attiecības, ir mans projektu vadītājs, jo viņš vismaz sarunās ar mani izrāda kādas emocijas un reizēm uz mani kliedz kā uz nemīlētu sievu, bet citkārt lamā kā nogrēkojušos suni.
Iespējams, šāds dzīves raksturojums izklausās diezgan depresīvi, bet patiesībā nemaz tik traki man neklājas. Hokeja spēļu skatīšanās labi palīdz atpūtināt dienas garumā pārpūlētās smadzenes, alus uzlabo noskaņojumu un dara saulaināku skatu uz dzīvi, bet čats nodrošina man kā cilvēkam nepieciešamo socializācijas vajadzību. Protams, kādreiz bija laiki, kad es varētu politiskus jautājumus izrunāt pie alus kausa ar dažiem draudzīgāk noskaņotiem kolēģiem, taču gadiem ejot šādi fiziski kontakti ir izgaisuši nebūtībā. Daži mani kādreizējie draugi tagad mīt Rietumeiropā, citi izklīduši pa dažādiem kaktu kantoriem tepat Latvijā, bet tie, ar kuriem joprojām strādāju kopā, ir apprecējušies, apbērnojušies, izšķīrušies, vēlreiz apprecējušies, vēlreiz apbērnojušies un nogūlušies zem divkāršas kredītu nastas. Viņiem nav ne laika, ne intereses, malkot alu kopā ar mani, kas joprojām dzīvo viens un kuram nekad nav izdevies izveidot ar kādu sievieti attiecības, kas būtu ilgākas par vienu hokeja sezonu.
Šobrīd esmu viens jau ilgāku laiku, mana pēdējā draudzene atstāja manī vairākas plēstas brūces, kuras vēl nav īsti sadziedētas, un nelielas bažas par manu veselo saprātu, jo tagad es droši apzinos, ka viņas mašīnas aizdedzināšana nebija saprātīga rīcība no manas puses un ka man ļoti paveicās, ka vienaldzīgā Latvijas policija neuzsāka šīs lietas izmeklēšanu. Vairākkārt mēģināju uzsākt jaunas attiecības, taču jūtu, ka vēl neesmu tām gatavs un baidos, vai tik nākošajā reizē es nemēģināšu aizdedzināt pašu bijušo draudzeni un nevis viņas transporta līdzekli.
Vispār jau es esmu diezgan mierīgs un nosvērts, bet katram cilvēkam gadās melnās dienas. Un cilvēkam, kurš strādā tik kriminālā nozarē kā es, tādu ir īpaši daudz. Man patiktu, ja manam darbam būtu kaut kādi taustāmi augļi, kaut kas tāds, ko es varētu pats novērtēt un parādīt citiem. Es labprāt būtu strādājis par galdnieku, taču tagad ir jau daudz par vēlu kaut ko mainīt. Vienīgā mana puslīdz reālā karjeras perspektīva ir pašam kādreiz kļūt par projektu vadītāju, taču tam es vēl pagaidām esmu daudz par kompetentu. Ja saņemšu šādu paaugstinājumu, man droši vien vajadzēs ar steigu sākt lietot kokaīnu vai vismaz ostīt līmi, jo citādi neviens manī nespēs atpazīt īstu projektu vadītāju. Šādā amatā pat dedzinātāja slava man vairs nebūs pietiekama, jo īstam projektu vadītājam klājas būt pilnīgi nepieskaitāmam, citādus cilvēkus programmētāji par autoritātēm neatzīst.
Tā visai vienmuļi rit manas dienas un naktis, dienu no dienas, gadu no gada. Reizēm tas rada dziļāku depresiju, it īpaši vasarā, kad nav hokeja. Sāc pārdomāt savu dzīvi, nepareizos celus, nepareizos lēmumus. Es neesmu sevišķi paškritisks, taču mana dzīve šodien nekādi neatbilst tam ideālam, ko biju sev radījis skolas laikos. Man nav sievas un trīs bērnu, nebraucu ar sporta auto un ne reizes neesmu bijis tālākās ārzemēs par Poliju. Es nevadu lielu uzņēmumu un nevaru kliegt uz saviem padotajiem, saucot viņus par blozgām un atsaldeņiem. Mans personīgais laimes indekss ir visai zems, un to uz augšu spēj pacelt tikai promiles, un pa retai reizei – kāda labāka datorspēle. Taču pat spēles pēdējos gados kļūst tikai sliktākas un sliktākas, un neko tādu īsteni labu es neesmu spēlējis jau savus desmit gadus.
Droši vien, viss pa īstam sāka iet dēlī 2011.gada pavasarī. Tolaik man bija tikai drusku zem trīsdesmit un ar Ilmu grasījāmies kopā veidot ģimeni. Bijām iepazinušies hokeja hallē sezonas atklāšanas spēlē un mūsu attiecības turpinājās līdz pat izslēgšanas spēļu sākumam. Bet tad – visam tika pārvilkta melna svītra, un mana dzīve iedalījās posmos “pirms” un “pēc”. Un pie vainas tur nebija tas, ka tolaik jaunais un vēl nenovērtētais Gints Meija nespēja spēlē pret maskaviešiem iesist tukšos vārtos, bet gan tas, ka Ilma ņēma un man paziņoja, ka es viņai esmu apnicis un ka viņa varētu atrast kaut ko labāku. Es biju domājis, ka Ilma beidzot būs tā īstā, sieviete, kas man dzemdēs trīs dēlus (veselu uzbrukuma maiņu!), kura mazgās manas zeķes un vārīs man boršču, sagaidīs mani pārnākušu pustrijos naktī mājās no dzertiņa ar draugiem, lamās un pels par manu bezatbildīgo uzvedību un klusi raudās, kad es kārtējo reizi būšu iekaustījis dēlus par viņu nepietiekamo dedzību treniņos, bet viss tas sabruka kā kāršu namiņš, jo es Ilmai vairs nešķitu interesants. Un ko gan viņa, sasodīts, varēja gribēt?! Es biju programmētājs, kas strādāja pusotru slodzi un katru vakaru atgriezās mājās tik noguris, ka pat televizora pults lietošana sagādāja grūtības. Un viņa ņēma un mani vienkārši pameta vienu!
Viss, kas tam sekoja, bija tikai loģisks un neizbēgams – visai drīz mūsu attiecību galam sekoja Saeimas atlaišana, kuras rezultātā ārkārtas vēlēšanās pie varas nāca sarkanie un Latvija atkal nonāca Krievijas tiešā kontrolē. No mana darba nācās aiziet tiem latviešiem, kuri nezināja krievu valodu, kā rezultātā viņu vairums nonāca pārtikušajā Igaunijā. Mums pārējiem bija jāzvēr pie komunistu karoga, ka uzticīgi strādāsim Sarkanā lāča labā un nekad neuzdrīkstēsimies vairs ieminēties par neatkarīgās Latvijas pastāvēšanu. Sākās politiskās represijas un lopu vagoni atsāka savu kustību. Par sevi es sākotnēji arī bažījos, jo kā bijušajam Nacionālās spēka savienības biedram man draudēja nopietnas nepatikšanas. Nācās vien atklāt VDK ļaudīm Kristapa Kaupes bunkura atrašanās vietu, tādējādi saglābjot savu ādu. Naktīs gan reizēm man rādās Kristapa rēgs, kaulus grabinādams, šādās reizēs nākas no skapīša izņemt kādu stiprāku dziru, kura tad palīdz sirdsapziņai nomierināties.