Kazhes pierakstu burtnīca

Vēl nebiju paspējis iekārtoties pie datora un izdzert rīta krūzi kakao “Čeburaška”, kad garām vecajiem lūžņiem, kas gadiem ilgi bija krājušies uz grīdas atlaipoja sekretāre un pavēstīja: Žora tevi grib redzēt. No rīta sekretāre nekad nezvana, bet vienmēr nāk pie cilvēkiem personīgi, lai novērtētu, cik daudz viņi iepriekšējā dienā ir patērējuši stiprinošās dziras un varētu par to paziņot atbilstošajām struktūrām. Man nav īsti skaidrs, kāda VDK ir darīšana gar to, ka es dažas reizes nedēļā uztankojos ar odekolonu, bet izrādās – kaut kāda ir. Iespējams, tīri statistikai, lai zinātu, piemēram, cik daudz odekolona nepieciešams katru gadu saražot, lai mūsu kantora vajadzībām pietiktu. Šorīt gan es biju relatīvi svaigs – universālveikalā jau kādu laiku nebija bijis jēdzīga odekolona pieveduma, bet brūvējumu ar nosaukumu “Сиреневый май” es fiziski nebiju spējīgs iedzert.
Kas Žoram atkal būtu no manis vajadzīgs? Vai tiešām viņš būtu atcerējies, ka vajadzētu man kaut ko pastāstīt par projektu, kurš šodien būtu jāsāk? Vai varbūt vēl labākas ziņas – projekts atcelts, jo klients bankrotējis (vai pat nošauts – tā, lai nekad vairs mums neizteiktu pasūtījumu)? Diemžēl tādi svētki manā dzīvē gadās reti, kad pēkšņi izrādās, ka ir labas ziņas. Esmu tā novērojis, ka labas lietas notiek tikai vecajās padomju filmās. Jaunajās krievu filmās ar nekā pozitīva nav – viena vienīga dialektika, pašrefleksija un 3D efektu izmantošana.
Žora šorīt bija netipiski uzpucējies – uzvilcis savu 2.Pasaules kara veterāna trenci ar daudzajiem ordeņiem (Žora tic reinkarnācijai un tam, ka viņš ir pārdzimis Gastello, tālab šāda aizraušanās), un smagi apslacījis vaigus ar odekolonu (eh, būtu man ar kādu drusku piedāvājis!) un ļoti svinīgs. “Vaļdemar!” viņš mani uzrunāja, tā viņš mani dēvēja dienās, kad bija īpaši svinīgs. “Tu, cūkas bērns, esi viens laimīgs cilvēks! Man nupat zvanīja no pašām augšām un pavēstīja, ka tevi gribot redzēt Maskavā. Tātad – nedēļa komandējuma, jauno projektu es pagaidām uzņemšos pats apsaimniekot, kamēr tu varēsi meņģēties ar Maskavas blozgām un pie reizes aiziet uz centrālo VDK biroju, lai apspriestu savu tālāko nākotni. Kā es tevi apskaužu! Rīgas kaulainās kazas man ir jau līdz kaklam, es patiešām labprāt aizbrauktu uz Centru un mazliet paamzierētos. Bet nē – uz turieni sūta tevi, jo, redz, kaut kādam ziliķim no iekšējās izlūkošanas dienesta radušās aizdomas, ka tu neesi pietiekami lojāls valstij un tālab tevi nepieciešams pārbaudīt ar melu detektoru. Skaidrs, ka atbilstoša rezultāta gadījumā tevi pakārs Sarkanajā laukumā līdzās citiem maztautu izdzimteņiem, kas pieķēzījuši svēto Krievzemi ar savu neticību un draudzēšanos ar režīma ienaidniekiem. Es tevi ar to negribu biedēt, tu pats taču labi zini, ka cilvēka dzīvība nav sevišķi daudz vērta, turklāt tev ir visas iespējas nākamo reizi pašam piedzimt kā VDK aģentam un tad atriebties tiem visiem salašņām, kuri tevi iepriekšējā dzīvē nobendēja. Bet tā vismaz paspēsi ar sievietēm papriecāties, jo zinu, ka tava privātā dzīve ir viens vienīgs vājprāts un vientulība. To zina ikviens darbā, jo mums taču ir novērošanas kameras tavā dzīvoklī. Kopumā gribu teikt, ka tu esi stipri garlaicīgs cilvēks un man droši vien tevis pietrūks, ja būs jāmeklē cits nekam nederīgs programmētājs tavā vietā. Tev vēl ir divas stundas, pirms ieradīsies konvojs, lai tevi slēgtā kastē transportētu uz lielo galvaspilsētu. Es tavā vietā izmantotu šo laiku, lai aizpildītu atskaiti par šajā nedēļā paveiktajiem darbiem, jo var gadīties, ka jaunajam darbiniekam gribēsies zināt, ko viņa priekštecis darījis. Es, protams, negribu garantēt, ka tu neatgriezīsies, jo saprotu, ka ar manu ziņojumu vien nav pietiekami, lai tu noteikti karātos un var gadīties ka vēl kāds šīzīgs aģents izdomās, ka tu tomēr vēl vari būt valstij noderīgs, tāpēc jaunu kandidātu es vēl šodien meklēt nesākšu, bet pagaidīšu kādas aktuālākas ziņas. Tu tikai sevišķi nesatraucies – gan jau tu ar tām sievietēm zināsi ko darīt, bet VDK veči ir profesionāļi – par viņu darbu arī vari īpaši nedomāt. Labi, vari izklīst.”
Es biju dziļi satriekts un šokēts, lai gan vienlaikus – kaut ko tādu jau varēja paredzēt. Vienmēr esmu apgalvojis, ka man dzīvē sevišķi neveicas. Un tā jau atkal notika – VDK pie sevis aicināja mani, nevis sistēmanalītiķi Kasparu, kurš ir vistipiskākais kontrrevolucionārs un valsts ienaidnieks, kādu es vien varu iedomāties. Cik zinu, viņš pat joprojām pa vakariem caur tuneli pieslēdzas Igaunijai un spēlē tīklā “World or Warcraft”, par ko Padomju Latvijā normālos gadījumos nošauj uz vietas. Bet Kasparam ir kaut kāda aizmugure, kuras dēļ viņam ir atļauts viss – pat klausīties darbā kasetes ar “Līvu” dziesmām. Un viņa aizmugure un jumts tagad atspēlējas man – kopumā pavisam godīgam programmētājam, kura vienīgais grēks ir tajā, ka viņš nesaskata dzīves jēgu stulbā koda rindu virknēšanā. Turklāt viņiem pašiem taču vajadzētu zināt, ka vēl Ņikita Hruščovs nodēvēja kibernētiku par buržuāzu zinātni, bet tagad – nē – visiem ir jāmācās programmēt, jo varbūt kādreiz kādam izdosies uzprogrammēt īstu komunismu. Un par to visu ir jācieš man, kas kopumā ir bez vainas.
Nekādu atskaiti es, protams, neuzrakstīju. Tā vietā izdzēsu no cietā diska visus savus dokumentus (cik labi, ka mums nav centralizēta backup) un septiņas reizes pārrakstīju tā saturu ar nacistu porno filmām, lai būtu grūtāk nepieciešamības gadījumā manus datus atjaunot. Atstāju pilnu krūzi tējas, lai tajā sāktu veidoties pelējums un katram gadījumam piekakāju zem galda. Smaka bija tik pretīga, ka aģentu ierašanās mani pat nedaudz uzmundrināja. Kā būs, būs – varbūt vēl izdosies izbēgt cilpas un iemānīt tajā kādu savu nedraugu. Vai kaut vai pusdraugu.