Poetry

Tās nedaudzās korejiešu filmas, ko esmu redzējis, man ir radījušas iespaidu, ka šīs nācijas pārstāvji ir visai noskaņoti viegli pieņemt pretīgo un ka šamējos varētu būt visai grūti šokēt. Un filma "Dzeja", kuru man rekomendēja movielens (ja nekļūdos), nav šajā ziņā nekāds izņēmums.
Filmas galvenā varone ir sieviete vecumā nedaudz virs sešdesmit, kurai ārsti paziņo, ka viņai ir Alcheimera slimība agrīnā stadijā. Viņa to sevišķi neņem pie sirds, vai vismaz tā izskatās. Viņa viena audzina mazdēlu, jo viņas meita dzīvo kaut kur pavisam citur (bērna māte) un kopš tā ir šķīrusies ar savu vīru, bērns nevienam nav bijis vajadzīgs. Wook ir bezkaunīgs un nepaklausīgs tīnis (tiesa - pēc turienes standartiem, jo viņš neuzdrīkstās, piemēram, būt rupjš pret vecmāti), un kādu dienu sieviete uzzina, ka viņas mazdēls kopā ar vēl pieciem zēniem daudzas reizes izvarojis kādu savas klases meiteni, kura tagad izdarījusi pašnāvību. Neviens no vecākiem neizskatās, ka sevišķi satrauktos par to, ka viņu dēli ir izvarotāji, bet vairāk viņiem ir bažas par to, kā tas ietekmēs dēlu nākotni un kā panākt, lai visi izbēgtu soda. Arī vecāmāte vismaz ārēji neizrāda, ka viņai šī situācija šķistu kaut kas tāds pilnīgi nepieņemams. Problēma ir tikai tajā, ka nepieciešam 30 miljoni vietējo naudiņu, ko samaksāt mirušās meitenes mammai kā kompensāciju, lai viņa nevērstos tiesā, līdz ar to viss tiek vienkāršots līdz jautājuma finansiālajam aspektam. Tad vēl šī sieviete strādā par kalponi kādam daļēji paralizētam bijušajam sportistam, kurš vēlas pēdējo reizi savā dzīvē izmīlēties ar sievieti (viņa gan par to nav informēta), un patiesībā arī tas viņu nešokē - droši vien savā dzīvē viņa ne to vien ir pieredzējusi.
Kā pilnīgi citas kultūras produktam man ir grūti saprast šīs filmas varoņu rīcību un tās motivāciju, klusēšanu, neiejaukšanos, samierināšanos. Grūti man ir arī saprast dzejas nodarbības, kuras šī sieviete sāk apmeklēt cerībā, ka viņai izdosies uzrakstīt kaut vienu vienīgu dzejoli, jo reiz skolas laikos viņai kāda skolotāja paredzējusi dzejnieces karjeru. Protams, ka izrādās, ka visā gribošo dzejdaru grupā nav neviena personāža, kas spētu jebkādu dzejoli uzrakstīt. Pat ne šādu:
"Sārtas asaras rit pār maniem vaigiem
Es tevi nespēju vairs saprast
Kaut katru rītu skumjus lašus
Tev galdā likt es vēlētos."
Stulbs dzejolis? Gluži iespējams, bet apmēram līdzīga stila dzeja šajā filmā ir visai plaši sastopama. Filma ir ļoti atzinīgi vērtēta (vieni paši svaigumi puvušo tomātu lapā), Kannās godāta ar labākā scenārija balvu, bet... kaut kā man šajā neizraudātām asarām slacītajā stāstā to nepārspējamo vērtību saskatīt neizdodas. Jā, varbūt ir interesanti vērot cilvēkus, kas nekādos apstākļos nevar atklāt savas patiesās domas un jūtas, jo viņus ierobežo pašu audzināšana un sabiedrības prasības, bet kā filma šis pastāsts mani īsti nepārliecināja.
2011-10-29
6.0
comments powered by Disqus