Polija: piedzīvojumi ar policiju
Vakar divas reizes gandrīz sanāca slēpņošanas dēļ tuvāk iepazīties ar Polijas policiju. Pirmo - pa ceļam uz Olštinu piestājām kādā nelielā pilsētiņā, lai paņemtu slēpni parkā (pa šo parku, ja kas, agrāk esot gājis šaursliežu dzelzceļš!). Nolikām mašīnu vietā, par kuru nebija skaidrs, vai tur parkoties bija brīv vai nebija brīv. Uzslidinājāmies pa kāpnēm, atradām kasti, ejot lejā redzam - piebrauc policija, un policisti sāk kaut ko sarunāties ar tuvākās mājas iemītnieku. Aši skrējām lejā, lai varētu ātri notīties. Tā izskatījās, ka viņuprāt bijām noparkojušies nelegāli, tomēr neviens neko mums neteica, aizbraucām un viss.
Vakarā gāja jautrāk. Mašīna šoreiz bija nolikta pavisam legāli, bet slēpni meklējām pie kādas kapličas teju vai pilsētas centrā, aiz maza žodziņa (vārtiņi gan nebija aizslēgti). Jau tas viena, ka pārītis Ziemassvētku vakarā tusē pie kapličas, varēja būt aizdomīgi, bet tas, ka slēpņa atrašanai bija nepieciešams izmantot kabatas lukturīti un spoguli, šo pasākumu darīja tikai nedaudz ekstrēmāku. Brauc garām policijas buss un ierauga mani spīdināmies. Apstājas un skatās. Novācu spogulīti, stāvu. Liene ar turpat. Šie aizbrauc, pēc brīža brauc atkal. Domājam - tīties vai netīties. Beigās neaiztināmies, bet paņēmām no mašīnas fotoaparātu, lai izliktos, ka veidojam mākslu. Vēl vienu reizi policistus redzējām, taču uz iecirkni aizvesti netikām, un tas iepriecināja. Bija gan drusku psihi.