Kazhes pierakstu burtnīca

Eh, kādi mums bija grandiozi šodienai plāni! Teju mēnesi gatavojāmies kāda (mūsuprāt) īpaša geoslēpņa izveidei - plānojām, iepirkām, meistarojām, un šorīt beidzot jutāmies gatavi TAM. Vēl vakar vakarā ar kadastrs.lv pieejamo rīku palīdzību atlikām koordinātes visiem slēpnim paredzētajiem robežpunktiem, un nu jau šķita - būs, būs, būs!
Jā, drusku jau tā kā ir piesnidzis. Jā, Madonas pusē sniega varētu būt vairāk kā Rīgā. Jā, varbūt arī zeme tur ir sasalusi un koki nosniguši. Bet kad gan kaut kas tāds mūs būtu atturējis?
Braucām šoreiz uz to pusi pa iepriekš nepārbaudītu ceļu - gribējās braukt īsāk nekā caur Bērzkrogu vai Pļaviņām, bet vienlaikus - komfortablāk kā pa Ērgļu ceļu. Tālab braucām pa P5, no kuram nogriezāmies uz P80 un tikai pie Ķeipenes uzbraucām uz Ērgļu ceļa - šķiet, ka šis varētu būt ātrākais veids, kā nokļūt Ērgļos.

From January 21, 2012

Tiktāl viss pēc plāna. Taču tad sekoja stratēģiska kļūda (manā izpildījumā) - braucām vienu posmu pa īsāko, nevis labāko ceļu. Liene, kas bija pie stūres, spiedza vienā spiegšanā un ik pēc brīža atkārtoja - es vairs nevaru pabraukt, kur mēs atradīsim traktoru?! Un patiešām - ceļš nebija tīrīts, iepriekš pa to bija braukuši vien daudz nopietnāki transporta līdzekļi kā mūsu geomazda. Taču uz priekšu mēs gājām - līdz brīdim, kad priekšā jau vīdēja normālais ceļš un mēs ņēmām un ielidojām ceļa vidū mītošā peļķē ar ledus elementiem un nekādi uz priekšu vairs netikām. Priekšējie riteņi bija kādus 15cm dziļā ūdenī, zem kura apakšā - ledus. Stumšana neko daudz nedeva, nolauzu vienu brusi no tuvumā esoša sabrukuša šķūņa, ar slēpņa vajadzībām līdzi paņemto zāģi sadalīju to gabalos, lai liktu zem riteņiem, bet bijām iepērušies tik labi, ka jēgas nekādas nebija. Ko darīt?! Iet meklēt traktoru! Liene palika pie auto, es gāju uz tuvākajām mājām.
Vienas mājas bija tieši blakus mūsu peļķei, taču tās bija tik neapdzīvotas, ka nebija pat atzīmētas mūsu kartēs. Nākamās bija aptuveni kilometra attālumā, kurp arī kātoju. Biju vēl no tām visai tālu, kad jau redzēju - nekā laba tur nebūs. Ja ziemā lauku mājā nekūp skurstenis, diez vai tas liecina, ka tajā uzstādīts siltumsūknis. Ja ceļš līdz mājai nav iztīrīts, tad diez vai tās iemītnieki pārvietojas ar teleportācijas palīdzību. Īsi sakot - vēl viens grausts. Nākamās mājas - vēl kilometrs (ja kas - tās jau būtu teju blakus mūsu Vestienas īpašumam, kurā bija paredzēts veidot slēpni), eju vien turp. Sazvanījos ar @sicis, kurš pieteicās nepieciešamības gadījumā braukt mūs izpestīt. Taču tad zvana Liene - pa "pakaļas" ceļu piebraucis džips, mēģinās mūs izvilkt. Jē! Vēl piecas minūtes un nākamais zvans - mašīna jau izvilkta! Jē! Vēl piecas minūtes, vēl viens - mašīna aizslēgusies ar atslēgām aizdedzē un Lieni ārpusē. Jē! Nē, nekāds jē - what the hell???
Tātad - esam ārpus mašīnas. Atslēgas - mašīnā. Otras mašīnas atslēgas Rīgā dzīvoklī. Dzīvokļa atslēgas - mašīnā. Kā tikt mašīnā? Izsist vējstiklu? Meklēt kaimiņos profesionālu autozagli? Čaļi ar džipu piedāvā aizvest mūs līdz Ērgļiem. Nebūtu jau slikti, bet atstāt mašīnu ar atslēgām aizdedzē? Zaglim papildu ērtības, bet mums KASKO nestrādās, jo mašīna būs aizdzīta ar visām atslēgām. Jāpaliek vien turpat. Zvanu apdrošinātājam, stāstu sāpi. Šie meklēšot tuvāko savu partneri, kas mums varētu palīdzēt. Gaidām - kādas 30 minūtes. Izrādās - sestdienā neviens partneris nestrādā, varot sūtīt mašīnu no Rīgas. Nepatīkami - bet citu variantu nav. Nosaucam savas koordinātes un paskaidrojam - uz ceļa V885, pie pieturas "Vērnieki".
Ko šajā laikā darīsim? Vispirms - drusku patīrām sniegu (vienīgais, kas mums ir ārpus mašīnas - striķis un sniega lāpsta). Nodarbe nav slikta, bet ilgstoši ar šādu darbu nodarboties negribas. Silts arī nav. Izlemjam - kurināsim ugunskuru! Labi, ka Lienei kabatā ir no @cojsraksta dabūtas šķiltavas. Tiesa - ir sniegs, normāla iekura nav, bet tas jau nekas! Savācam zarus un niedres (sausi nav, bet citu nav), kaut ko mēģinām kurināt. Spoži neiet, šķiltavas arī draņķīgi strādā. Domāju - iešu apskatīties uz pamesto māju, vai tur ko labu ugunskura vajadzībām neatradīšu. Kā gan bez neliela marodierisma? Nekā laba gan tur nav - mājā redzams, ka gadiem ilgi dzīvojuši bomži, ar visām no tā izrietošajām sekām. Pēdējie iemītnieki (ja var ticēt pēdām) gan bijuši stirna un kaķis. Kaut kādus papīrus savācu, eju pie Lienes. Taisām bomžu ugunskuru. Deg draņķīgi, bet deg - piromānei Lienei izdodas šo to aizdedzināt. Vēl divreiz eju papildināt papīra krājumus. Aptuveni pusotru stundu tā izklaidējamies. Kad ugunskurs apsīkst, kļūst auksts.

From January 21, 2012

Uz ceļa (kurš ir normāli iztīrīts) divarpus stundu laikā - divas mašīnas. Mūs glābt (atbraukt pie mums) telefoniski piesakās arī IvetaZ - paldies tev par gatavību līdzēt, lai arī šoreiz tikām cauri tāpat! Viens tips ar suni blakus sēdeklī un tīnis ar bumeru, kas brauc izrādīties, abi gan neapstājas. Mūsu auto meistars tikām kaut kur kavējas. Kā izrādās - viņš mūs nevar atrast. Nosaucu vēlreiz koordinātes, bet tas nelīdz (kā vēlāk izrādās - es viņam tās saucu Grādi-Minūtes formāta, kamēr viņam nepieciešamas decimālās). Beidzot pēc vēl kāda laika šis ir klāt. Mašīnu atver vaļā 30 sekundēs - tagad zināsim, cik viegli ir atlauzt mašīnu. Viss vienkārši - uzpumpē kaut kādu gumiju, kas papleš durvis un tad ar āķi atver slēdzeni, un lieta darīta!
Savu slēpni laikam šajā gada laikā tomēr netaisīsim - nobraucam gar īpašumu, bet pārliecināmies - tur būs grūti šobrīd kaut ko uztaisīt, jāgaida pavasaris.

Nu, ok, tad braucam slēpņot. Daži DNF, jo pārāk daudz sniega. Daži Finds - jo kaut ko jau vienmēr var atrast. Atceļā uz ceļa sastopam alni, kurš uz mums kādas 15 sekundes paskatās un tad cienīgi aiziet mežā.
Tādas tās lietiņas!

P.S. Bildes ar ugunskuru tapa ar telefonu, jo fotoaparāts palika mašīnā.