Kazhes pierakstu burtnīca

Šajā nedēļas nogalē bija gaidāms ziemas karstākais ģeopasākums - "Ar mani pat pingvīni vairs nerunā" nakts tusiņš mežos Rūjienas apkārtnē. Sarunājām sev par līdzbrucējiem MA un Antu, un vienojāmies izbraukt jau rīta pusē, lai varētu dienas gaitā paviesoties Viljandi - pilsētā, kurā teju-teju bijām iebraukuši pirms pieciem gadiem, taču atzinuši to par pretīgu padomisku šeņķi (apskatot piepilsētas rūpniecisko rajonu) un aizbraukuši tālāk.
Šoreiz vispirms gan devāmies uz Lodi (to, kas pie Rūjienas, nevis to, kas pie Cēsīm), kurā uzauguši MA un Anta un kurā teju ikviens iedzīvotājs ir Antai tuvāks vai tālāks radinieks. Tomēr viņi abi cītīgi uzstāj, ka viņi nav brālēns un māsīca un ka viņu attiecības nav pretdabiskas un nelabajam tīkamas. Pa ceļam vēl piestājām pie Valmiermuižas vārtiem, kur pirms laiciņa neveiksmīgi meklējām slēpni, šoreiz uzrādot labāku rezultativitāti - Liene, kura sākotnēji bija piedāvājusi pavisam citu variantu, ātri vien atrada, kur tas slēpnis aprakts (nav aprakts!).
Lodē Antas mamma un vecmamma mūs uzcienāja ar biešu zupu, ieēdām bulkas un tad posāmies uz vēlēšanu iecirkni - izpildīt savu pilsoņa pienākumu un atbalstīt lībiešu valodu kā vienīgu valsts valodu Latvijā. Par lībisku Latviju!
Kad bijām pamanījušies vēlēšanu urnā līdzās sakrustotajam papīram neiesviest savas pases, posāmies uz eestiņu zemi. Ceļā uz Viljandi nebijām domājuši slēpņot, tomēr pie viena punkta piestājām - aizčāpojām pa ezeriņa ledutiņu uz saliņu, parakājāmies pa celmiņu, bet kaštelīti neatradām. Tad nu skumjiem ģīmīšiem kāpām mašīnītē un braucām tālāk.
Pārvarot pelēki padomisko iebraukšanas daļu, Viljandi atklājās kā simpātiska kūrorta stila pilsēta ar labi saglabājušos vecpilsētu. Tā kā Viljandi ir diezgan daudz slēpņu, bijām gatavojušies tur normāli "pakastēt". Taču izrādījās, ka februārī salā Viljandi ir cilvēkiem ļoti pārbagāta pilsēta. Sākumā mūs tas pārsteidza, taču izrādījās, ka uz pilsētas ezera notika pasākums, uz kuru bija sabraukuši tūkstošiem cilvēku no visas Baltijas - zemledus makšķerēšanas čempionāts. Tiesa, mēs bijām ieradušies jau pēc ta galvenās daļas noslēguma, un redzējām tik vien kā cilvēku barus un grupu, kas uz skatuves izpildīja tādas absolūti klasiskas dziesmas kā "Hey Joe" un "Born to be wild", un manāmi ar Vana Tallinn un Jaegermeister iesildījušos dancojošus bļitkotājus.

From Pingvini

Cilvēku pūļi mums gan sevišķi slēpņošanu netraucēja, un pie viena slēpņa pat satikām kādu kastētāju. Tuvojoties slēpnim, ieraudzījām vīrieti parakstāmies logbukā, un Liene uzreiz iesaucās: "Greetings from Latvia!" Izrādījās gan, ka svešās mēlēs lauzīties nav vērts, jo kuldīdznieks PPlostnieks drusku latvju valodā runāt spēj gan. Zinājām, ka minētais slēpņotājs grasījās doties uz Rūjienas ģeopasākumu ar kājām no Igaunijas, ja vien neatrastos kāds transports, kļuvām par šo transportu un turpmāko dienas gaitu slēpņojām kopā. Tāpat pie viena cita slēpņa satikām vēl vienu tautiešu komandu - Raimondu&Rodžeru, Vāveru&Gintu un vienu mums vēl nepazīstamu slēpņotāju. Tā ritēja diena un vakars, kastītes pamazām krājās, un palēnām posāmies uz Dievzemītes pusi. Vienā visai purvainā slēpnī šķiet visiem izņemot mani izdevās kādu reizi iekrist nesasalušā zampā un apslapināt kājas, šķiet, ka visprasmīgāk tas izdevās Antai. Piestājām vēlreiz pie saliņas, jo Plostnieks mums pastāstīja, ka tur esošais slēpnis esot viens no vecākajiem Baltijā, un apskatījām, kāds mežonis vārdā Airavs :) tur bija plosījies. Nudien neticējās, ka viņš tur bija bijis viens bez psihas atbalsta grupas, celms no ledus bija īstēts kā zīmulis, kā vēlāk izrādījās - ar sapieru lāpstiņu. Kastes meklēšanā tas gan nelīdzēja, toties pie krasta arī man izdevās beidzot kārtīgi saslapināt vienu kāju.

From Pingvini

Steidzām uz Rūjienu, lai līdz desmitiem paspētu uz veikalu, kamēr tas vēl nebūtu ciet. Paspējām. Pie veikala atradās vēl citi slēpņotāji, un Plostnieks, kura plānotais pasākuma ceļabiedrs GatisK vēl bija Rīgas rajonā, varēja pārsēsties S.M un Buzz auto, kamēr mēs aizbraucām uz Lodi vēlreiz paēst. Nobaudījām gardu zivi, izrādījās, ka Eirovīzija jau bija beigusies (eh, kāda skāde!), un tad devāmies atkal uz Rūjienu. Starta vietā ieradāmies ļoti laicīgi - aptuveni 3 minūtes pirms oficiālā sākuma. Un tad sākās dienas centrālā daļa (pusnaktī). Saraksts ar 11 punktiem, vairums no tiem brienamie, plānošana, rēķināšana, skriešana, kļūdas aprēķinos, kļūdas pārrakstot koordinātes, un visādas citādas jautrības. Liene neatlaidīgi stūrēja mūsu sarkano ģeomobīli, kamēr es pildīju navigatora un matemātiķa funkcijas. Adrenalīns un liels kustības ātrums nodrošināja to, ka ārā nebija auksts, un miegs arī nenāca. Pie viena punkta mūsu mašīnā spītīgi mēģināja iekāpt kāda smagi apreibusi rūjieniete, kura uzskatīja, ka mūsu pienākums bija aizvest viņu mājās. Ka tik ne tā! Smagi nočakarējos ar nonogrammu - japāņu mīklu, kuru risināšana man īpaši nepadodas, bet kopīgiem spēkiem tikām pie risinājuma. Tad nāca "pusfināla punkti", pie viena no kuriem man un Mārim nācās atzīt parunas patiesumu: Kad pirksts rāda uz debesīm, muļķis skatās uz pirkstu - ieraudzījām vēstījumu brailā, un ņēmāmies caur internetu to atšifrēt. Kamēr mēs cīnājiemies ar teksta atšifrēšanu, Liene aizskrēja labāk nofotografēt vēstījumu un ieraudzīja, ka turpat blakus bija rakstītas īstās koordinātes tradicionāliem cipariem, bet mūsu lasāmais teksts citādi kā par kapronu saucams nebija. Proti, pavisam aklajiem uz plāksnītes bija rakstīts, kur īsti viņiem bija jāskatās.
Aizbraucām uz vienu bonusa slēpni un tā kā uz otru mest līkumu negribējās, maucām uz finišu, domādami, ka tur ieradīsimies kā pēdējā no visām ekipāžām. Izrādījās - tik traki nebija, un no startā izgājušajām 19 mašīnām finišā mēs ieradāmies kā ceturtie, drusku, drusku apsteidzot elitāro komandu ar Elhanu, Inez Rodriguez, Lodzi un Bizenāju. Mazliet patusējām pie ugunskura, un jau ap sešiem rītā devāmies uz Rīgu, tā ka mājās bijām ap to laiku, kad darbadienās jau sēžu birojā. Lieki teikt, ka pēc lieliski pavadītās sestdienas ar negulēto nakti komplektā jūtos tā, it kā patiesībā būtu nedēļas nogali pavadījis "trīsgraudnieka" sabiedrībā. Taču šīs es sauktu par labajām paģirām.