Nedēļas nogale Lietuvā
Divas nedēļas mums nebija sanācis doties kopīgos izbraucienos - vispirms es biju Berlīnē, bet pēc tam Liene - Itālijā. Tad nu aizvadītajās brīvdienās zaudēto ja ne gluži kompensējām, tad vismaz bišķi izbraukājāmies gan.
Kuršu kāpa nav tas pats oriģinālākais ceļa mērķis. Parakājoties Lienes bloga arhīvā, uzgāju, ka iepriekš šajā zaļajā strēlē jau bijām bijuši trīs reizes: 2005., 2006. un 2008.gados. Plus es tur biju šķiet, 1995.gadā ar mammu. Taču jāatzīst, ka visas iepriekšējās reizēs mūsu viesošanās kāpā bija labākajā gadījumā strauja un pavirša. Tikai vienu reizi bija būts arī kaut kur citur, izņemot kāpas ziemeļu galu (Jūras muzejs un delfinārijs), un arī toreiz - psihā skrējienā praktiski bez apstāšanās. Šoreiz tikām kā normāli pieauguši cilvēki braucām uz divām dienām, iepriekš jau rezervējuši naktsmītni un saplānojuši visu sīkākajās detaļās.
Yeah, right!
Īsi sakot - šis bija normāls slēpņošanas izbrauciens ar tūrisma elementiem, sestdienā lielākais uzsvars bija tieši uz slēpņošanu, lai gan patiesībā lasījām vien to, "kas uz ceļa mētājās" (copyright Gatisk). Lietuvā mums diezko daudz atrastu slēpņu nebija, tālab ceļā aplasījām visai pamatīgu daudzumu ar leišiem tik raksturīgajiem filmiņu konteineriem. Vairums slēpņu bija no kategorijas "nav ne vainas, bet atmiņās nepaliks", un droši vien spilgtākās emocijas sagādāja kāda pavisam necila kaste vienā no Klaipēdas priekšpilsētām, kuru iepriekšējais meklētājs (jau minētais Gatisk) nebija atradis, bet Lienei to izdevās notvert. Vēl interesants bija Molotova līnijas bunkurs (tā bija aizsardzības līnija, ko PSRS sāka būvēt svaigi okupētajā Baltijā 1940.gadā, bet no kuras nekādas dižas jēgas nebija, jāatzīst, ka par tādas eksistenci uzzināju vien no slēpņa apraksta), pie kura nācās aizbrist pa labi dubļainu lauku un kurā līdzās slēpnim bija atrodams peļu midzenis (par laipni kārtējais filmiņu konteineris bija novietots tā, ka peles aiztikt nebija nepieciešams). Mazliet pastaigājām arī pa pašu Klaipēdu (kur iepriekš pat drusku slēpņots bija - astotajā gadā tur atradām vienu vai divas kastes), tur arī ieēdām vēlās pusdienas.
Tā kā nemanot bija jau pienācis kas līdzīgs vakaram (daudzas īsas apstāšanās pie slēpņiem kaut kādu laiku tomēr prasa), devāmies uz prāmi, lai pāršautu pāri uz Kuršu kāpu (viesnīca mums bija rezervēta tās tālākajā galā - Nidā). Prāmis bija visai tukšs, lielākā daļa publikas bija "biezie" Kaļiņingradas krievi glaunos mobīļos.
Brauciens pa kāpu sanāca diezgan stresains - sākumā nācās smagi spiest grīdā līkumotajā ceļa posmā, lai pārmērīgi neaizkaitinātu mājup braucošos kaļiņingradiešus, bet pēc tam - izvairoties no pašnāvnieciski noskaņotiem strazdiem, kas viens pēc otra mēģināja atsisties pret mūsu auto vējstiklu. Nāca jau tumsiņa, līdz ar to kastes uz Kuršu kāpas sevišķi intensīvi nemeklējām, paķērām vien tās, kas tuvāk ceļam, lai savlaicīgi (līdz astoņiem) ierastos viesnīcā. Dabā izrādījās, ka tā nebija gluži viesnīca, bet pavisam tradicionāls bed&breakfast (tiesa - bez breakfast) normālā vietējā mājā, man patiesībā mūsu numurs ļoti patika (lai arī gulējās tur slikti, bet nezinu, kas tieši tur bija pie vainas). Dabiski, ka nebijām apgādājušies ar skaidro naudu, bet privātie istabu izīrētāji parasti kartes pretī neņem, līdz ar to labi, ka Nidā ir bankomāts, kurā varējām tikt pie litiem. Pie reizes Nidas centrā atrodamajā krodziņā panašķojāmies ar dažādiem gardumiem, un tad jau visai savlaicīgi (ap desimtiem-vienpadsmitiem) gājām gulēt.
No rīta ap pusastoņiem jau bijām mašīnā, jo bija paredzēts iespēju robežās "aplasīt" šīs pussalas slēpņus. Sākām ar dienvidu galu - tautiešu Pētera un Līvas izveidoto "Nida cache" (kā izrādās, vienīgo reizi Nidā mēs bijām bijuši tikai nedēļu pēc šī slēpņa publicēšanas, taču 2006.gadā mēs ar šo atkarību vēl nebijām pazīstami), un tad turpinājām arvien tālāk. Tagad varu teikt, ka (atšķirībā no iepriekšējām reizēm) Kuršu kāpu patiešam esam apskatījuši - redzējām gan divas bākas: Nidā un Juodkrantē,
gan pārsteidzošus kāpu veidojumus (pat nenojautām, ka šeit ir tādi skati),
gan atrast kāpās izskalotas fosīlijas:
gan paviesojāmies Raganu kalnā, kur par mūsu izklaidi bija parūpējies slēpņa "The Final Boss" autors, sagatavojot mūs cīniņam ar velniem un viņu padotajiem.
Lūk, Liene izpilda kārtīgu šķēlienu bosa pēdējam padotajam:
Un, lūk, Raimis secinājis, ka patiesībā minētais boss ir foršs vecis, ar kuru var atrast kopīgu valodu aliņa sabiedrībā:
(ja kas - pudeli atradām netālu no slēpņa, līdz ar to zināmā mērā var teikt, ka nodarbojāmies ar teritorijas uzkopšanu).
Pabijām gan pirms vairākiem gadiem izdegušajā kāpas daļā (var redzēt, ka pamazām zeme atkopjas un daudz kur jau no zemes spraucas laukā jaunas priedītes un kadiķu krūmi), gan dzīvā mežā, gan pauguros, gan ielejās, un kopumā jāsaka - ļoti labi izstaigājāmies. Man par pārsteigumu izrādījās, ka Kuršu kāpā tomēr ir atrodami arī šādi tādi militāri objekti (tiesa, līdz piekrastes baterijām tā arī beigās netikām - vajadzēja tomēr braukt uz Rīgu), un īsi sakot - lieliski pavadījām lielu dienas daļu svaigā gaisā. Misija: iekarot visus Kuršu kāpas slēpņus gan izpildīta netika (divi DNFi un divi nemeklēti slēpņi).
Tad atkal prāmis (šoreiz - piebāzts pilns), un caur Pluņģi-Mažeiķiem-Saldu uz Rīgu. Sanāca labi atpūsties no darbiem (kas šobrīd ir aktuāli), redzēt daudz iepriekš neredzēta, un visai produktīvi paslēpņot. Brīvdienas izdevušās!