Neviens nekad nav teicis, ka sabotiera dzīve būtu viegla - tā ir riska pilna dzīvošana uz pulvera mucas, kad tev visu laiku līdz pat "lielajai dienai" nākas spēlēt teātri, jo atmaskošanas gadījumā rūķi nevilcināsies un tevi publiski nolinčos. Arī lielajā dienā tevi var piemeklēt neveiksme - vai nu tevi atmaskos, vai tu neveiksmīgi izpildīsi savu diversiju, kā rezultātā rūķi izdzīvos, bet tu iesi bojā, vai arī izrādīties, ka ekspedīcijā piedalās vēl kāds sabotieris, ar kuru tu neesi pazīstams un kurš tevi likvidē kopā ar rūķiem. Pēdējam variantam gan ir vismaz kaut kāds pluss - šādā scenārijā savu noslēpumu, ka esi sabotieris, tu paņem līdzi kapā, un tava ģimene vismaz saņems pensiju (nevis tiks nolinčota, kā notiktu gadījumā, ja tevi atklātu).
Romeo es satiku vienā no "mazajām misijām" - tām reizēm, kad veikt sabotāžu nav ekonomiski izdevīgi, jo tev vēl priekšā būs labākas iespējas. Es tobrīd biju kalracības tehniku otrā kursa students - jauns, sabiedriski aktīvs nacionālpatriotisks rūķis ar kristāltīru reputāciju, lielā mērā pateicoties tam, ka biju nodevis valdībai vienu savu kursabiedru - sabotieri ar visai nožēlojamām aktierspējām, kuram tāpat nebūtu nekādu cerību dienās kļūt par lielā laupījuma īpašnieku (nemaz nerunājot par to, ka man lieki konkurenti arī nav vajadzīgi). Es nekad par sevi nebūtu varējis iedomāties, ka es varētu iemīlēties rūķī - un vēl jo vairāk, rūķu vīrietī. Taču jau no pirmā skatiena, ko man veltīja zilacainais milzis Romeo, es sapratu - mums ir jābūt kopā, un pat viss Melno kalnu zelts nespēs mūs šķirt!
Es biju vienkārši spārnos, kad izrādījās, ka mūsu jūtas bija abpusējas! Cik gan daudz mums bija romantisku pēcpusdienu mācību klintīs un ne mazāk romantisku priekšpusdienu teorijas nodarbībās! Mēs bijām nešķirami - vienmēr pieteicāmies kā pāris treniņnodarbībās, dzīvojām vienā istabā tehnikuma kopmītnēs un vienlaikus kāpām pa karjeras kāpnēm rūķu sabiedrībā. Taču laime nekad nevar būt mūžīga, un mums tā beidzās ar paziņojumu pie kalnraces institūta ziņojumu dēļa. Mēs abi bijām iekļauti sarakstā kā dalībnieki gaidāmajai zeltrakšanas misijai jaunatklātajās Pūķa sirds raktuvēs, kura tika gaidīta kā lielākais zeltracēju pasaules notikums pēdējo divdesmit gadu laikā - kopš reizes, kad tika atrakts leģendārais nacistu zelts.
Sākotnēji es mēģināju Romeo atrunāt no līdzdalības - pārāk lielas bija manas bažas, ka no šīs misijas mēs kopā varētu neatgriesties. Pirmkārt, manī tomēr varēja pamosties sabotiera gars - saožot netālu tik grandiozus zelta krājumus, viss ir iespējams, labāk es nevēlējos sevi vest kārdināšanā. Tāpat visai droši varēja apgalvot, ka šajā ekspedīcijā piedalītos vēl kāds sabotieris, izņemot mani - skaidrs tacu bija, ka tik perspektīvs pasākums varētu ieinteresēt visu sabotieru kopienas krējumu, ja tā var izteikties. Līdz ar to pat tad, ja es sabotāžu neveiktu, visticamākais, ka to veiktu kāds cits. Taču Romeo nebija atrunājams - viņa acis dega rūķu zelta atkarības kaismē, viņš desmitiem reižu atkārtoja, cik liels gods ir piedalīties šādā misijā un ka viņu nebiedē nekādi sabotieri. Protams, es nevarēju viņam atklāt, ka arī es pats esmu viens no tiem briesmīgajiem sabotieriem, līdz ar to man nācās domāt dažādas citādas atrunas, bet to iespaidā Romeo tikai varēja padomāt, ka es esmu gļēvulis, kuram nerūp tēvzemes pārticība, līdz ar to beigu beigās es padevos un piekritu mūsu kopīgai līdzdalībai ekspedīcijā.
Mana sirds tomēr bija ļoti nemierīga - ikviens no divpadsmit mūsu līdzbiedriem man šķita aizdomīgs. Jebkurš no viņiem varētu būt sabotieris. Kaut vai tāpēc vien, ka tu taču nevari sabotieri atpazīt, un jo pārliecinošāk kāds izskatās pēc rūķa, jo lielāka iespējamība, ka patiesībā viņš ir sabotieris. Vai arī viņš ir rūķis. Autobuss mūs aizgādāja līdz ieejai raktuvēs, un tā mēs visi četrpadsmit, apkrāvušies ar cirtņiem un lākturiem devāmies pazemē. Man šajā misijā bija uzticēts atbildīgais kartogrāfa pienākums - izmantojot dievietes dāvāto burvju krūšturi, man bija jānosaka, kurā virzienā rakt. Tieši kartogrāfi parasti var būt par vislabākajiem sabotieriem, jo viņiem ir iespēja panākt to, ka rūķi pazemē apmaldās un kļūst par orku vai citu pazemes mošķu pusdienām. Taču es nebiju spējīgs pildīt savu šūpulī likto uzdevumu - kā gan es varētu nogalināt rūķi, ko es mīlēju, zelta dēļ? Tāpēc es vadīju ekspedīcijas virzību pēc labākās sirdsapziņas. Visai ātri atklājās, ka vismaz vēl viens sabotieris mūsu vidū bija - drīz pēc ieiešanas pazemē mīklainos apstākļos viens no ekspedīcijas dalībniekiem tika atrasts sānejā ar sašķaidītu galvu. Tā mēs palikām tikai trīspadsmit. Vēl divas stundas vēlāk notika neliels (noteikti - sabotiera izraisīts) nogruvums, kas nogalināja vēl divus no mums. Vienam no bojāgājušajiem azotē atradām sabotiera kārti - tātad sabotieri patiešām bija vairāki! Nedaudz aizkavējāmies, jo rūķu tradīcijas prasa apgānīt atrastu sabotiera līķi, un gribējām jau turpināt savu virzību, taču atklājās, ka kāds bija noindējis vēl vienu ekspedīcijas dalībnieku - kurš arī izrādījās sabotieris. Tātad - no sākotnējiem 14 ekspedīcijas dalībniekiem mēs bijām atlikuši vairs tikai 10, bojā gājušo vidū bija divi sabotieri, un vēl vismaz viens sabotieris (neskaitot mani) bija mūsu vidū.
Nācās apturēt ekspedīciju un mēģināt identificēt sabotieri. Ar kopīgu balsojumu mēs atzinām, ka sabotieris varētu būt klusākais ekspedīcijas dalībnieks - neglītais Merkucio. Tā kā sabotiera kārti nav iespējams redzēt, kamēr sabotieris vēl ir dzīvs, mums nācās viņu nogalināt, un atklājās, ka Merkucio patiešām bija bijis sabotieris. Protams, tas neatbildēja uz jautājumu, vai dzīvo vidū nav vēl citi sabotieri (un mana klātbūtne lika domāt - gan jau ir), bet vismaz drusku mierīgāk mēs varējām tagad justies. Sabotāža turpmāk vairs nenotika, un mēs veiksmīgi virzījāmies pretim zeltam. Tiesa, tas bija skaidrs, ka Merkucio linčošana varēja būt perfekta situācija, ko izmantot vēl kādam dzīvajam sabotierim, izliekoties, ka nu vairs nevienam nekas nedraud, lai pēc tam izšķirīgajā brīdī pašautu mums zem dibena dinamītu.
Tā mēs turpinājām savu grūto ceļu, līdz jaunākā kalnrača Fernando cirtnis izsita caurumu sienā, un pa šķirbu mums pretī iezaigojās zeltīta gaisma. Šis vairumā gadījumu ir tas mirklis, kurā sabotieris izspēlē savu lielāko trumpi. Un tā notika arī mūsu situācijā. Šis bija liktenīgais brīdis, kurā atklājās - kurš ir kurš un kas ir kas. Kāds aizbēga ar visu zeltu, kamēr pārējie palika apbedīti zem gruvešu kaudzes. Tāds ir mūsu liktenis - vai nu tu sabotē citus, vai arī citi sabotē tevi.
Paskaidrojums: stāstam par pamatu kalpo kāršu/galda spēle "Sabotieris" un Ābola doma radīt pasaku par 666 rūķīšiem. Kā teikt - veicu viņa plāna sabotāžu :)