Kazhes pierakstu burtnīca

Kā jau allaž, no rīta Rihards pamodās agri - ap septiņiem. Ar Jukku-Pekku viņš vakarā bija vienojies, ka Rinalds dzīvokļa īpašnieku īpaši netraucēs - ļaus tam gulēt, bet pats dosies. Tā viņš arī izdarīja, iepriekš iepildījis ūdeni Jukkas-Pekkas dotā pudelē, lai būtu kaut kas, ko pa ceļam padzerties. Jāpiezīmē, ka Somijā visai droši var dzert ūdeni no krāna, kas ir svētīgi, zinot to, ka minerālūdens un kokakola šajā valstī ir vienādā cenā.
Šajā rītā Roberts bija ievērojami mazāk svaigs kā dienu iepriekš - tomēr iepriekšējās dienas kilometri lika par sevi manīt, un jau pirmie uzkalniņi nešķita nemaz tik brīnišķīgi. Vienlaikus - varētu būt arī trakāk, kaut kādā mērā spēki tomēr bija atgūti. Patiesībā tieši spēku izsīkums Romualdu uztrauca visai mazā mērā - viņš zināja, ka simts kilometrus visas dienas garumā nenobraukt vispār nav iespējams - cik ļoti lai arī viņš būtu pārguris, kaut vai kustoties ar desmit kilometriem stundā, Helsinkos viņš līdz tumsai nonāks. Cita lieta gan viņu darīja tramīgu - viņa velosipēda aizmugurējā riepa bija visai nožēlojamā stāvoklī, un Renārs pamatoti bažījās, vai tā pa ceļam neņems un neizjuks pavisam, pārsprādzinot kameru. Raivis visu laiku domāja - ko gan viņš iesāks, ja šāda liksta atgadīsies kādu 40 kilometru attālumā no Helsinkiem, kur neviena velo veikala tuvāko dažu desmitu kilometru rādiusā nebūs. Taču īsti izvēles tāpat nebija - iepriekšējā vakarā Lahti visi potenciālie velo veikali bija ciet, tādējādi nācās vien cerēt, ka viss beigsies laimīgi un ka jaunu riepu viņš varēs mierīgi iegādāties Helsinkos jau nākamajā dienā.
Sākotnēji Rolfs bija ieplānojis sadalīt ceļu četros posmos - ar atpūtu ik pēc 26 kilometriem, kas šķita visai normāls modelis. Tikai šoreiz, tā kā viņš sevišķi nesteidzās un vienlaikus - bija mazāk sprigans kā turpceļā - viņš paredzēja ilgākas pieturas (iepriekšējā dienā viņš vairākas reizes "atpūtās" vienu vai divas minūtes), kurās mierīgi pasēdēt un palasīt grāmatu. Pirmā pieturvieta tika sasniegta veiksmīgi, Rolands tajā padzērās ūdeni, iestiprinājās ar sausiņiem ar kanēli (kurus bija nopircis iepriekšējā vakarā Lahti, bet nebija pamanījies visus apēst), kādas 15 minūtes palasīja, un brauca tālāk.
Tā viņš sasniedza Mäntsälä, kur atkal bija doma ieiet veikalā un paņemt apelsīnu sulu. Taču izrādījās, ka šai domai nebija lemts materializēties - par godu gaidāmajam somu lielākajam gada dzertiņam Vappu (Valpurģa naktij) pārtikas veikals pilsētiņā strādāja tikai no divpadsmitiem. Tikām pulkstenis rādīja 10:20, un gaidīt simts minūtes veikala atvēršanos Ramīns nevēlējās. Līdz ar to viņš tikai varēja domās pateikties Jukkam-Pekkam par piedāvāto ūdeni, citādi būtu bijis pavisam nepatīkami.
Kaut kur ap pusceļu pauguru skaits sāka samazināties, līdz ar to braukšana vedās pietiekoši normāli, lai gan kāju muskuļi visu laiku bija labi jūtami. Nedaudz pēc pusceļa Ralfs veica otro pietura, izdzēra atlikušo ūdeni un vēl drusku palasīja. Ceļa zīme tobrīd vēstīja: Lahti - 54, Helsinki - 50. Viss gāja perfekti pēc plāna, vairāk kā ideāli. Ja vēl būtu kaut kas dzerams, vispār nebūtu pamata žēloties.

Un tad notika tas, ko Rūdigers bija jau paredzējis - sākumā aizmugurējais ritenis sāka dīvaini sanēt, bet tad ar varenu paukšķi pārsprāga kamera. "Dokatiļisj", viņš padomāja. Tieši blakus bija kārtājais ceļa rādītājs, kas vēstīja, ka līdz Helsinkiem ir vēl 42 kilometri. Šajā brīdī Raitis pat nespēja saskatīt šī notikuma dziļo simboliku, atbildi uz dzīvības un visuma pamatjautājumu, bet tikai varēja lādēt sevi un velosipēdu. Teorētiski viņš droši vien varētu šos 42 kilometrus veikt ar kājām, riteni stumjot, bet tas būtu tik baisi ilgi un nogurdinoši, ka vai bail. Iekāpt autobusā? Uzreiz vairākas problēmas:
1) nav skaidrās naudas;
2) vai tur varēs ielikt riteni;
3) vēl vairāk kā 10 kilometri līdz vietai, kur ceļmalā Ralfam vajadzēja pacelt iepriekšējā dienā aizmirsto saslēgu.
Nācās izvēlēties trulāko variantu - turpināt braukšanu ar pilnīgi tukšu aizmugurējo riteni. Vismaz par to, ka šādā veidā tiks sabojāta riepa, uztraukties nevajadzēja. Aplocei gan tas arī noteikti par labu nenāca, bet nebija jau tā, ka Romualdam šis ritenis bija sevišķi dārgs un ka viņš ar to plānotu braukt vēl gadiem ilgi. Kā būs, tā būs. Protams, sajūtas ilgstoši šādi braucot, nebija patīkamas - ritenis visu laiku smagi klabēja, viss trīcēja un drebēja, prieka no šādas braukšanas nebija nekāda. Taču virzība uz priekšu sanāca pietiekoši normāla - vismaz vidēji ar kādiem 15 kilometriem stundā šādi varēja braukt, katrā ziņā tas bija daudz labāk kā iet ar kājām. Turklāt, pateicoties lielākam satraukuma līmenim, Rodiona kājas pēkšņi vairs nebija nogurušas un sparīgi minās par spīti šādas braukšanas relatīvajam grūtumam.

Velo saslēgs atradās tieši tur, kur Romāns bija to atstājis, tas tika piekabināts savā tradicionālajā vietā pie velosomas, un sērīgi lēnais klabēšanas brauciens varēja turpināties. Līdz aptuveni 25 kilometrus no Helsinkiem tālāka braukšana vairs nebija iespējama. Riepa bija tik lielā mērā izjukusi, ka tā sāka ķerties bremzēs un ritenis vairs nebija gatavs griezties. Rostislavs mēģināja to sakārtot, bet jau pēc 15 sekundēm situācija atkārtojās. Atlika vairs tikai viens variants - stumties. Optimālākajā scenārijā varēja rēķināties ar vēl 4-5 stundām uz šosejas, kas nepavisam nepriecēja, it īpaši zinot to, ka šodien saule labi sildīja un slāpes kļuva arvien spēcīgākas. Un tā viņš stumās. Ik pēc brīža garām pabrauca kāds vietējais velobraucējs, bet somi neradīja par sevi sevišķi izpalīdzīgu un iejūtīgu cilvēku iespaidu. Aptuveni trīs stundu laikā, ko Reinis stūma riteni, tikai trīs reizes viņu kāds uzrunāja, un nevienā gadījumā nebija situācija, ka kāds būtu piedāvājis palīdzību. Pirmais bija kāds sportiska paskata vīrietis, kurš painteresējās, kas noticis, tad nopētīja izjukušās riepas stāvokli un pavaicāja, vai tas vispār ir Regnāra ritenis, vai arī viņš to ir kaut kur atradis. Hā hā, ļoti smieklīgi! Tad vēl kāds pensionāru pāris izteica kādu komentāru somiski, un viena gados vecāka sieviete, garām braucot, noteica kaut ko, kas izklausījās pēc: Tev nu gan nav paveicies! Nīgrajā Latvijā nez kāpēc Rustams bija novērojis, ka velobraucēji biežāk bija atsaucīgi. Bet neko darīt - tāda ir dzīve.
Viņš stūma riteni un domāja par trim scenārijiem, kas vismaz daļēji varētu viņu glābt:
1) veikals ar sulu;
2) bankomāts, lai varētu nopirkt autobusa biļeti;
3) veloveikals.
Ja būtu atrasts trešais, pārējie vairs nebūtu tik būtiski, taču nebija zināms, cik ilgi būtu jāiet līdz šādam veloveikalam. Kad viņš bija gājis jau vismaz divas stundas, vismaz vienu iepriecinošu vēsti Ruslans saņēma - viņa priekšā bija pārtikas veikals. Klunk-klunk, un apelsīnu sula deva jaunus dzīvības spēkus, un viņš turpināja savu gājienu. Tā kā braucienā uz Lahti iepriekšējā dienā viņš nebija izbraucot no pilsētas izvēlējies īsāko ceļu, šoreiz Rubens centās ietaupīt katru pēdējo metru un aizgāja drusku citur kā vakar bija braukts. Un te pēkšņi sākās viena Somijā bieži novērota iezīme - ja tu esi no pilsētas centra vairāk kā piecu, bet mazāk kā 20 kilometru attālumā, tu pēkšņi vairs neredzēsi nevienu norādi uz centru. Teju katrā krustojumā ir velosipēdistiem domātas zīmes, kas tev pateiks, cik tālu ir līdz vietējā Ziepniekkalna trešajam blokam, bet nekad - kurā virzienā un cik tālu ir centrs. Tā kā Rimanta mobilā telefona baterijas līmenis tuvojās nullei un viņš drīzumā varēja palikt pavisam bez navigācijas (un pat tāpat viņam telefonā bija ielādēta tik raupja karte, kurā knapi varēja saprast vajadzīgos virzienus), tas nepriecēja. Pāris vietās viņš izvēlējas ceļu tīri intuitīvi, un tad beidzot viņš ieraudzīja kaut ko patiešām iepriecinošu. Milzīga IKEA. Protams, IKEA nav tas veikals, kurā tu parasti atradīsi detaļas velosipēdam, bet - ja nu? Pienākot tuvāk, izrādījās, ka tur ir arī citi veikali. Pirmie atrastie gan nebija iepriecinoši - Sotka un Asko nav īstās vietas, kur meklēt jaunas riepas, bet pēc neilga laika Ričards nonāca veikalā ar nosaukumu "Hong Kong" un nopirka tur lētāko pieejam riepu un kameru. Par laimi uzgriežņu atslēga un velo pumpis viņam somā jau bija.
Velosipēds tika atjaunots, un viņš varēja atkal braukt. Vu hū! Ja vēl būtu skaidrs, uz kurieni tieši būtu jābrauc, vispār būtu lieliski. Pēc vietējo ieteikuma Ritvars izbrauca cauri kādiem kapiem, tad vēl šur tur pamaldījās, un viņš bija Helsinkos. Ap to laiku viņa telefons izslēdzās pavisam, un nācās tīri pēc intuīcijas meklēt centru, uz kuru joprojām norāžu nebija, vai arī ja tās bija, tad iespējami maldinošas. Tā viņš kādu pusstundu palīkumoja, līdz beidzot nonāca kādā vietā, kur bija bijis jau iepriekš, un atlikušais bija vairs tikai laika jautājums. Tā viņš ieradās viesnīcā aptuveni pulksten piecos pēcpusdienā, vismaz trīsarpus stundas vēlāk kā būtu normāli. Taču cik viņš bija laimīgs! Pilnīgi noteikti šāda laime nebūtu bijusi iedomājama, ja viss būtu izgājis gludi. Tomēr Raimondam daudz labāk būtu pateicis scenārijs, kurā vismaz daļa šīs dienas piedzīvojumu tiktu aiztaupīta. Taču dzīvojot 1Q84.gadā, neko citu nevarēja gaidīt.