Kazhes pierakstu burtnīca

Savos ikrīta Helsinku velobraucienos uz Aalto (ja kas - šonedēļ esmu Rīgā, nākamnedēļ atkal došos uz Saunu) kļuvu arvien bezkaunīgāks, arvien mazāk respektējot ceļu satiksmes noteikumus. Kauns man par to! Protams, nav tā, ka visi somi brauktu super godīgi, arī pie viņiem ir sastopami velosipēdisti bez ķiverēm (tādu gan ir ne vairāk kā 20% un vairumam, šķiet, ka mājās ir vesela ķiveru kolekcija - lai galvassega saskanētu ar apģērbu), arī viņi mēdz šķērsot krustojumus pie sarkanās gaismas, un braukt tur, kur velosipēdistiem nebūtu jāatrodas.
Taču vienā brīdī pāršāvu pār strīpu - šķērsoju ielu pa gājēju pāreju, sarkanajai luksofora gaismai degot, un jau pārbraucis pāri, secināju, ka esmu šķērsojis ielu tieši policijas busiņam gar degunu. Prognozējamā kārtā busiņš apstājās, lai ar mani aprunātos. Mirkli padomāju - varbūt mēģināt aizlaisties, bet paļāvos uz veselo saprātu. Īsti nesapratu, ko man policisti mēģināja pateikt, bet vairākas reizes atkārtoju, ka es apzinos savu nodarījumu un ka atvainojos, un ka tā vairs nedarīšu. Un mani palaida. Nezinu, cik bargs ir par šādu pārkāpumu sods velosipēdistiem Somijā, bet autovadītājam tas ir 130 eiro. Auč! Vajadzētu būt uzmanīgākam.
Tāpat varu atzīmēt novērojumu, ka Helsinkos nav ieteicams ar velosipēdu braukt pa ietvi, ja tur nav ierīkots veloceliņš - viena un tā pati sieviete divas dienas pēc kārtas man norādīja, ka man būtu jāatrodas uz tramvaja sliedēm, nevis uz ietves.