Kazhes pierakstu burtnīca

Kad Liene pirms dažiem mēnešiem izteicās, ka mēs vasarā brauksim uz Nordkinn, es sākumā domāju - viņa joko. Mēs varbūt neesam gluži 8.līmeņa pludmales tūristi, kuri divās nedēļās Maljorkā nodeg brūnāki kā mūsu Čipis, sauļodamies uz balkona, un tomēr... Ne tik senā pagātnē Liene apgalvoja, ka uz tādām Norvēģijām ni un ni - pie mums pašiem jau ir gana auksts, kālab jau tāpat īso vasaru darīt vēl īsāku? Bet te - brauksim uz kontinentālās Eiropas tālāko ziemeļu punktu, lai varētu kādu diennakti paslāt pa akmeņiem.


Taču izrādījās - Liene to bija domājusi nopietni. Un tā kā es neesmu no tiem ļaudīm, kas avantūrām iet apkārt ar lielu līkumu, sākām plānot, kā šo pasākumu labāk īstenot. Jā, ja nu kas - es zinu, ka globālos mērogos viss šis pasākums nav "nekas īpašs", latviešu vien tajā Nordkinn bijis vairāk kā parasti skatītāju Virslīgas futbola spēlēs, un vēl priekšā vesela rinda ar tādiem, kas tur dosies, ja ne šodien, tad vismaz tuvākajā desmitgadē noteikti. Un tomēr mūsu gadījumā tā tomēr bija avantūra, jo vispār nekad nebijām gājuši divu dienu pārgājienā, nebijām šim pasākumam īsti gatavojušies, un galu galā - līdzās daudzām savām izcilajām īpašībām (he he) nekad neesmu dēvējis sevi par fiziski spēcīgu, drīzāk otrādi.


Nevarētu teikt, ka mēs ļoti nopietni piegājām maršruta plānošanai. Faktiski izdomāts bija tik vien, kā tas, ka brauksim turp ar prāmi no Tallinas uz Helsinkiem un atpakaļ - no Stokholmas uz Rīgu, un ka pa ceļam apskatīsim Atlantic Ocean road. Turklāt manas ne pārmērīgās steigas dēļ prāmja biļeti mašīnai uz Rīgu dabūt nebija iespējams, tālab jau gandrīz izlēmām braukt atpakaļ cauri Dānijai (tobrīd nezināju, ka šādu paņēmienu pielietoja šī maršruta pirmatklājēji - Daknis un kompānija), bet pēdējā brīdī tomēr nopirkām prāmja biļetes Stokholma-Tallina. Kā jau vēlāk novērojām, Rīgas prāmja auto kravnesība vasarā ne tuvu nav pietiekama visiem braukt gribētājiem un ar mums kopā brauca daudz mašīnu gan no Latvijas, gan Lietuvas, kas liek domāt, ka arī šie cilvēki nebija varējuši iegādāties biļetes uz kādu savām mājām tuvāku pilsētu.
Pirmo reizi mūsu ceļošanas vēsturē sevišķi pat nesanāca izpētīt, kādas vietas vēl pa ceļam varēsim apskatīt, jo garām ir tie laiki, kad darbā varēju laiku pa laikam iemest aci dažādos interneta resursos, lai paplānotu atvaļinājumu - jo šobrīd man darbs nav tikai darbs. Tāpēc paļāvos uz to, ka gan jau ziemeļvalstīs brūnās tūristu zīmes jau ir pazīstamas un ka gan jau arī ģeoslēpņi darīs mūsu ceļojumu interesantāku. Varu tev pačukstēt priekšā, ka tā arī bija - nemaz nenožēloju, ka nebiju rūpīgi izstudējis sāmu nacionālās ieražas un noskaidrojis, vai uz Ziemeļiem no Rovaniemi ir pieņemts degunu slaucīt ar kreiso vai labo roku.

Uzmetot aptuveno maršrutu uz papīra, sanāca, ka ar auto būs jānobrauc kādi 5500 kilometri. Drusku vairāk kā man tas šķiet normāli divu nedēļu ceļojumam, bet gan jau paveiksim. Nedaudz bažu, protams, bija par to, vai kādā brīdī nesāks niķoties mašīna, jo norvēģu autoservisu cenas diez vai varētu būt kārdinošas, bet sekojot The Secret ideoloģijai, ka galvenais ir nestresot, bet domāt, ka viss būs kārtībā, biju salīdzinoši mierīgs. Proti, ļaunākais, kas šādā gadījumā varētu notikt, būtu tas, ka auto remonta dēļ mums trīs mēnešus būtu jāpārtiek no Optima līnijas rolltoniem. Nav taču tas tik traki, ne?


Cik ļoti tas lai arī nebūtu manā dabā, pirms ceļojuma apgādājāmies ar speciālu apģērbu, daļu no tā gan vēl pirms galīgā lēmuma par došanos uz Ziemeļiem pieņemšanas. Tā es biju apgādāts ar pārgājiena biksēm (nevis saplīsušām džinsām), pārgājiena zābakiem (nevis zandalēm vai pusizjukušām kedām) un lietus/vēja jaku (nevis to pelēkbrūno paltraku, kurā staigāju pēdējos piecus rudeņus). Liene jau vispār bija uzpucējusies ne pa jokam - viņas krājumā ir veselas divas jakas, siltais "flīsis", termoveļa, bikses, zābaki un vēl arī trekkinga nūjas. Kā teikt - tādā aprīkojumā pat uz balli iet nebūtu kauns. Vienīgais, kas nebija iegādāts, termo-stringi:


Vēl viena būtiska gatavošanās daļa bija pārtikas iegāde. Visās maršrutā paredzētajās valstīs drusciņ iepriekš bija būts pašiem, un arī no citiem bija dzirdēts, ka Ziemeļvalstis ir psihi dārgas, bet Norvēģija ir tik dārga, ka tur arī zviedri ir spiesti pārtikt no līdzpaņemtām pūdētām siļķēm. Tālab mēs bijām apņēmības pilni visu nepieciešamo pārtiku paņemt līdzi no Rīgas. Ja gadījumā tev, mazo lasītāj, būtu vēlme tuvākajā laikā doties divu nedēļu ceļojumā ar auto, līdzi ņemot savu pārtiku, lūk, saraksts ar to, kas mums bija līdzi:
1) 2.5 kilogrami "Nākotnes" žāvētās desas. Nē, atšķirībā no 1000.jūdžu ekspedīcijas, šīs desas mūsu ceļojumu nesponsorēja. Diemžēl. Varbūt vajadzēja palūgt atbalstu, un tad mēs varētu līdzi paņemt veselu puscūci.
2) 10 kārbas ar sautētu gaļu, tā saukto tušoni. Nebijām vērīgi un paņēmām vairākus "Old farmer" produktus - RIMI konservus, kurus arī es varēju ieēst tikai ar lielu piespiešanos, nemaz nerunājot par Lieni. vajadzēja mazāk, vai garšīgākas
3) 5 bundžas pupiņu. vajadzēja vairāk
4) 3 gabali cietā siera
5) divi lieli klaipi rupjmaizes
6) pieci litri "Lāses" piena
7) divas pakas ātri vārāmo auzu pārslu
8) viena paka griķu
9) viena paka rīsu
10) divi kilo kartupeļu
11) divas pakas makaronu + pesto
12) 2 sešpakas ar gāzētu minerālūdeni
13) četri 5 litrīgie "bačoki" ar parasto ūdeni
14) četras pudeles ar negāzētu ūdeni
15) šokolāde (pārāk maz!)
16) banānu čipsi (daudz, bet vajadzēja vairāk!)
17) riekstu mikslis
18) pirmajām dienām (lai nesabojājas) - gurķi, tomāti, burkāni,sīpoli
19) čipsi
20) ievārījums
21) sausās zupas

Tā visa rezultātā mašīna bija tik piekrauta, ka priecājāmies, ka braucam divatā - jo pat trim cilvēkiem ar visām tām mantām satilpt salonā būtu grūti.

Un tā - 23.jūnija pēcpusdienā, visai smagi ignorējot nacionālās līgošanas īpatnības, devāmies ceļā.