Kazhes pierakstu burtnīca

From Laivas Gauja

Par visām varītēm šajā nedēļas nogalē gribējām izbraukt ar laivām, jo man personīgi šogad ar laivošanu bija bijis vairāk nekā pašķidri - tik vien kā mini izbrauciens ar kajakiem pa ezeru Zviedrijā. Liene pavasarī piedalījās Gaujas CITO pasākumā, bet es tikām Helsinkos apguvu dažādas startup-iem noderīgas iemaņas, līdz ar to pa ūdeņiem galīgi nebiju izdzīvojies.

Man raksturīgā stilā gan ar plānošanu nekas sasteigts netika - trešdien sazinājos ar laivu īri Campo, lai sarunātu laivu divu dienu braucienam pa Mēmeli. Skāde vien tajā, ka ar līdzbraucēju sarunāšanu gāja pašķidrāk, līdz ar to vajadzēja piebiedroties kādai citai laivotāju kompānijai, lai nebūtu neadekvāti daudz jāmaksā par laivas transportēšanu. Izrādījās, ka šāds variants patiešām bija - bija gan viena pieejama laiva (tiesa - četrvietīga), gan grupa, kas grasījās braukt. Pieņēmu, ka četrvietīga laiva realitātē ir domāta 2 pieaugušajiem un 2 bērniem, kas nozīmētu - divi mēs un viens suns tajā justos komfortabli. Taču piektdien pēkšņi atklājās, ka minētā kompānija izbrauca jau piektdien un ka mēs ar to braukt nevarētu. Sazvanījāmies ar cilvēku laivu bāzē un uzzinājām, ka ar visu transportēšanu mums laivas īre izmaksās virs 60 latiem. Pēc normālajiem standartiem tas ir drusku padārgi, lai neteiktu vairāk. Jāpiezīmē, ka runa visu laiku bija par kanoe īri, ja mēs ņemtu "gumijnieci", ar transportēšanu būtu vieglāk, jautājums tikai būtu - kā mēs paši pēc laivojuma tiktu atpakaļ līdz laivai, bet principā mēs gumijas laivu kā īres variantu neizskatījām.

Drudžaini sāku apzvanīt citas nomas, un izrādījās, ka vairumam no tām vispār neviena brīva laiva uz šo nedēļas nogali nebija. Ouch! Pāris varianti gan bija - viens būtu braukt uz Pāvilostu, lai tur sestdien vienos dienā dabūt laivu, ar ko izbraukt pa Tebru, bet nebija skaidrības par to, cik tas īsti maksātu, plus ar šādu vēlu starta laiku tas būtībā būtu vienas dienas brauciens un vēl papildus citām pozitīvajām iezīmēm - kādi 450 km jāveic ar auto, lai varētu veikt šo laivojienu, kas droši vien atkal radītu aptuveni 60 latu izmaksas kopsummā. Vēl cita bāze piedāvāja dabūt 2 laivas par 60 latiem kopā, jo vienu transportēt ir pārāk neekonomiski. Tika apzvanīti dažādi draugi un radi, vaicājot - varbūt gribat rīt uz 2 dienām braukt laivot, bet bez pozitīvām atbildēm.

Rezultātā izvēle krita par labu citam variantam, ko jau gandrīz bijām īstenojuši pagājušogad - paņemt no Rīgas Scs piederošu gumijas laivu, aizbraukt uz Scs laukiem Gaujienas tuvumā un veikt izbraucienu pa Gauju. Pie reizes sagadījās paķert līdz Normi ar Noru un Oliveru, kuri arī bija domājuši doties pie Scs, Zanes un Mades, taču bija palikuši bez sava transporta līdzekļa. Tā nu pavēlāk piektdienas vakarā startējām un gala vietā - "Grāvos" - bijām ap pusnakti. Mazliet patērzējām un tad - čučēt!

Nākamajā rītā lija. Brīžiem lija stiprāk, brīžiem mazāk, bet visu laiku lija. Tomēr Liene bija apņēmības pilna - ar laivu ir jābrauc! Scs pārbaudīja visas savos krājumos esošās laivas un nācās secināt, ka visi kopā mēs pie labākās gribas braukt nevarētu. Mēs bijām seši pieaugušie un divi bērni un teorētiski mūsu rīcībā bija četras gumijas laivas, bet no tām tikai viena bija labā braukšanas stāvoklī. Otra laida gaisu tā, ka to vajadzētu ik pēc desmit minūtēm pumpēt un vairāk kā uz dīķa laivas statusu tā nepretendēja. Trešajā mīklainos veidos bija parādījušies tāda izmēra caurumi, ka pa tiem varētu izspraukties vidēji barota žurka. Varbūt pat labi barota žurka. Visubeidzot ceturtā bija tik caura, ka pa tās caurumiem bez sevišķas piepūles izlīstu arī labi barotas žurkas pārēdies kaķis. Plus nebija tā, ka lietus vairoja cilvēkos vēlmi ikurārt vēl izbraukt ar laivām.

Tad nu vienojāmies par prognozējamo variantu - laivosim vien mēs divi (plus Čipis), bet mūs gan aizvedīs līdz upei, gan savāks no tās. Paldies tev, Scs, patiesi! Ar džipu, lēkājot automašīnas sēdekļos, pārpbraucām pļavas un mežus līdz vietai, ko dažiem labpatīk dēvēt par Pasaules malu (GC357D6), pie kuras notika mini-CITO events vietējo cūkmenu darbības seku novēršanai, un aidā - iekšā upē! Drusku vēl lija, bet mūs tas īpaši neuztrauca. Un tad jau visai drīz arī laiks noskaidrojās. Formulēju principu - nepakļaujies laukapstākļiem, bet pakļauj laikapstākļus! Tā nu mēs atpūtas režīmā īrāmies, par laimi tas gāja daudz raitāk un mazāk nožēlojami kā pirms 10 gadiem, kad bijām ar gumijas laivu braukuši pirmo un līdz šim arī pēdējo reizi no laivošanas viedokļa ierobežoti izcilajā Salacas braucienā (ja nu kas - arī mans minētā brauciena apraksts ir ļoti tāls no veiksmīga, lai neteiktu skarbākus vārdus, taču varu attaisnoties, ka tagad esmu desmit gadus vecāks un gudrāks. Vismaz vecāks noteikti.). Saulīte sildīja, Čipis (jā, viņam tā arī bija pirmā pieredze "pūslī") saritinājies čučēja un tik pa brīdim piecēlās, lai izkāptu krastā un nopeldētos, un tā mēs braucām bez jebkādiem starpgadījumiem un "klasiskiem Kažu piedzīvojumiem". Ne reizes neuzskrējām uz akmens, ne reizes neapvēlāmies, nepazaudējām airus, mums neuzbruka traki suņi vai normāli irši, un pat neviens nenoslaucīja dibenu ar latvāņa lapu.

From Laivas Gauja

Toties mēs atradām kādu vēsturisku dokumentu - žurnāliņu, kurā jau kopš 2001.gada Gaujas laivotāji atstāj savus vēstījumus nākamajām paaudzēm un kuram līdz pat vakardienai nebija ne mazākās saistības ar geocaching. Tajā atrodams arī kāds visai apjomīgs sviesta gabals, kuru rakstījis neviens cits kā kāda starptautiski zināma ekokosmētikas ražotāja finanšu direktors, tolaik vēl dēvēts par Fiļu. Cita starpā šis zinātniskās fantastikas žanram pieskaitāmais apraksts atklāja to, ka minētajā vietā arī 2003.gadā bija neganti daudz odu, un izteikta teorija, ka labākais pretodu līdzeklis esot krupju čuru mīna. Nezinu gan, vai ekokompānija plāno tuvākajā laikā atklāt pretodu līdzekļu līniju. Patiesībā mūsu laivojienam viens no mērķiem bija tieši atrast šo žurnālu un digitalizēt tajā atrodamo vēstījumu, jo Scs un Normis ziemā nebija spējuši šo vietu ar bezceļu auto atrast un pastāvēja bažas, ka būdiņa un tajā atrodamais žurnāls būs gājuši zudumā. Tomēr nē, viss kārtībā!

Finišējām mēs pie tuvākā tilta, kas pēc maniem aprēķiniem (ar lineālu un Balticmaps karti) liecina, ka pa upi mēs veicām 18-19 kilometrus. Starts - divpadsmitos, finišs - piecos. Gumijas laivai un nesteidzīgam ritmam, manuprāt, normāls rezultāts, lai gan vispār - jābrauc ilgāk un vairāk! Un - forši pavadīta diena. Pie tilta mūs savāca NR un Sīcis, iekrāmējām laivu un aizbraucām vēlreiz līdz vietai ar žurnālu, lai nobildētu tā saturu (jo mums ar Lieni nebija fotoaparāta), kā arī - lai padarītu šo par ģeoslēpņa vietu. Tā ka - ja tu šo lasi vēl pirms slēpnis ir publicēts un tu zini, kas tā ir par vietu - "Pie drauga" uz Gaujas, vari jozt un logot FTFu.

From Laivas Gauja

Vakarā sarijāmies "junk", aizbraucām uz Gaujienu pēc vēl junk, iepazinām vietējos "Kolkas kūlotājus", paskatījāmies visādas bildes un - gulēt. No rīta - kārtējo reizi izpeldinājām Čipi vietējā dīķi, aizbraucām uz pļavām pie Gaujas (kur mēs ar Lieni varējām atrast slēpni "Pasaules mala", kas vakar tika atjaunots pēc mūsu aizbraukšanas ar laivu), savāktas zāļu tējas, un tad - ceļš uz Rīgu. Ceļā tika izveidoti vēl divi jauni slēpņi, par kuriem nestāstīšu to atrašanās vietas, jo zinu, ka šajā blogā pa reizei iemet acis viens vai divi kastētāji un nevaru es taču spoilēt itin visu šai pasaulē. Varu atklāt vien to, ka otrais slēpnis tika izveidots riktīgi foršā dabas takā un to, ka slēpņu autors neesmu vis es vai pat Normis, bet gan mazais Olivers - un tu taču nebūsi tāds bezsirdis, lai sauktu maza mīļa puikas veidotus slēpņus par šitkešiem?

Tagad esam Rīgā un drīzumā dosimies pie Aigarius skatīties "The cabin in the woods". Man jau ir mazliet bail.

Skat. vēl dažas bildes