Kazhes pierakstu burtnīca

No rīta atsākām ceļu. Pirmā pieturvieta - kārtējais slēgtais muzejs. Līdz sešdesmitajiem gadiem šajā vietā bijusi ļoti mežonīga ferma - bez pieejas ceļiem, kā dēļ nepieciešamās preces tai piegādātas pa jūru un pēc tam desmit kilometrus transportētas ar kājām. Norvēģi ir sūrie veči. Tiesa, kad nomira pēdējais saimniecības īpašnieks, neviens tajā ievākties vairs negribēja, tāpēc te uztaisīts muzejs. Mums kārtējo reizi par laimi - esam ārpus darba laika, jo ieeja, protams, ir dārga, bet mums jau pietiek apskatīt ēkas no ārpuses. Kāda no palīgēkām sasita to tik šķībiem un dažādu formu dēļiem, ka mazliet atgādina āfrikāņu "arhitektūru". Laikam jau viss skaidrs - kvalitatīva koksne ziemeļos ir dārga, un šķūni var sasist arī no atliekām.


Pēc slēgtā muzeja apskates turpat tuvējā atpūtas vietā pagatavojam tēju un ieēdam otrās brokastis. Turpinām ceļu. Apskatām kārtējo vietu, kur vācieši nogalinājuši padomju karagūstekņus (sekojot jau izslavētajai loģistikai, būtu dīvaini, ja gūstekņi šeit nonāktu tikai no Dienvidslāvijas), novērtējam noliktavas piekrastē, kas nav ne par mata tiesu sliktākas kā UNESCO sarakstā iekļautas līdzīgas būves Porvo, Somijā, kur biju agrāk šogad. Vēl viens ūdenskritums ceļa malā, un tad, kur gadījies, kur ne - atkal jau tiek šķērsots polārais loks. Bišķi pat skumīgi sametās, esam jau pieraduši, ka pa nakti ir gaišs kā dienā, bet prieki tagad ir galā, un būs tumsa. Ok, patiesībā īsti tumsas vēl nebūs, bet vismaz formāli (pēc Garmin apgalvojumiem) Saule norietēs. Arī ziemeļbriežus redzam jau teju vai pēdējo reizi, jo tālāk mūsu ceļā viņiem varētu šķist jau par siltu. Pie polārā loka, protams, atkal ir tūrisma centrs, taču šeit vismaz bez Ziemassvētku vecīša. Nav šaubu, ka šī ir smagi tūristiska vieta, taču sajūtas ir drusku autentiskākas nekā Somijā. Kaut vai tāpēc, ka polārā loka būda uzbūvēta pamatīgā plakankalnē un nav sajūtas, ka tās precīzu atrašanās vietu noteikuši tīri praktiski apsvērumi, nevis ģeogrāfiskā pozīcija. Protams, patiesībā polārais loks visu laiku pārvietojas un šobrīd tas neatrodas gluži pie ēkas, un tomēr, tomēr. Interesanti ir arī akmens krāvumi visapkārt šai vietai - tā sauktie akmens cilvēki, par kuru izcelsmi un simboliku nezinu ne nieka, tik vien kā redzējām aizliegumus pašiem šādus veidot. Nekas, citur vēl izveidosim!


Pēcpusdienā iebraucam mazpilsētā Mosjoen. Šī pilsēta ir galvenokārt ievērojama ar vienu ielu tajā - Sjogata, kurā atrodamas daudzas gleznainas koka ēkas, kas esot šajā reģionā pamatīgs retums. Pie reizes apskatām vēl vienu ievērības cienīgu objektu šajā pilsētā (protams, to apmeklējam, pateicoties tajā izvietotam slēpnim) - autentisku Shell benzīntanku, tādu, kādus mūsdienās rāda vairs tikai filmās. Uzpildīties tajā gan laikam nesanāks.


Piekrastē pie Sjogatas, kad mēģinam paņemt kārtējo slēpni, Lienei uzbrūk pikējoša kaija. Izdodas atkauties. Pēc neilga laiciņa sasniedzam Laksforsen - vienu no Norvēģijas populārākajiem tūrisma mērķiem - ļoti spēcīgu ūdenskritumu, kurā ūdens gāžās ar tādu spēku, ka pat pa pamatīgu gabalu no tā momentā kļūsti slapjš. Saderam ar Lieni, vai kādi trakie mēdz pa šo ūdenskritumu braukt ar laivām/plostiem (izskatās jau neiespējami, bet dabā trako netrūkst). Vēlāk mājās atklājam - ir cilvēki, kam tas ir izdevies, bet ne bez lūzumiem:


Tad jau ir piezadzies vakars, un jāmeklē kārtējā vieta pie skaļas, mutuļojošas upes, kur pārlaist nakti.