No One Knows About Persian Cats

Irāna ir valsts, kurā katru gadu tiek uzņemtas vismaz dažas izcilas filmas, par spīti tam, ka tur valdošais islāma režīms nebūt neveicina šādu radošumu. Nezinu, kādas kvalitātes ir valsts atbalstītais kino (un vai tāds vispār ir), bet neatkarīgās filmas Irānā taisa tiešām kolosālas, par spīti tam, ka visi tajās iesaistītie cilvēki visai nopietni riskē, domājams, reizēm arī ar savu dzīvību.
"Neviens nezina par persiešu kaķiem" varētu salīdzināt ar īru muzikālo filmu "Once", par kuru sajūsminājāmies pirms vairākiem gadiem (un pamatoti, jo "Once" ir brīnišķīga filma). Arī šeit centrā ir puisis un meitene, kuri spēlē mūziku un kuriem dzīve nav sevišķi viegla. Vienīgi Irānā "nav sevišķi viegla" paredz ko pilnīgi citu. Varoņi ir pietiekami pārtikuši, taču problēma ir tajā, ka Irānā, līdzīgi kā tas bija Padomju Savienībā, tu vari spēlēt mūziku tikai tad, ja esi saņēmis atļauju no atbilstošām valsts iestādēm. Un lieki teikt, ka ierobežojumi no valsts puses Irānā ir vēl idiotiskāki nekā tie bija PSRS, turklāt ierobežojumi sievietēm - vispār maniakāli. Līdz ar to, lai čalis un meitene, kuri turklāt nespēlē neko diži pretvalstisku vai citādi valsts pamatus graujošu, bet gan absolūti nekaitīgu indīroku, varētu uzstāties, reālākais variants ir braukt uz ārzemēm. Taču dabūt ceļojumiem derīgu pasi un vīzu nav tik viegli, turklāt čalis ir bijis cietumā (aizturēts par dalību rokkoncertā, kas Irānā ir norma). Lai sasniegtu savu mērķi, viņi sapazīstas ar apsviedīgu puisi, kurš ir iesaistīts visādos sīkos likumpārkāpumos un kurš viņiem palīdzēs savākt pilnu grupu un izbraukt no valsts. Vai vismaz viņi tā domā (un arī viņš), jo skaidrs, ka stāstiem no Irānas parasti beigas nav sevišķi laimīgas.
Vispār jāatzīst, ka man arvien vairāk rodas iespaids, ka Irāna tiešām ir mūsdienu PSRS - valsts, kurā ārējā līmenī viss ir stingri un valda vieni vienīgi ierobežojumi, bet paralēli oficiālajai Irānai pastāv ļoti apjomīga pagrīdes subkultūra, kurā šariāta likumu vara ir ierobežota, kur cilvēki spēlē metālu un dzied angliski, lieto alkoholu un kur ne katrai sievietei ir piesegti mati). Protams, pagrīdes komūnas dejo uz naža asmens un ļoti bieži cieš no represijām. Bet vienlaikus - tieši šī pagrīdes subkultūra ir atbildīga par teju visu radošo šajā valstī, pretstatā garlaicīģajam propagandas sviestam, ko rada valsts pasūtījums.
Ar šo filmu interesanti ir tas, ka tā ir gandrīz dokumentāla - tās galvenie varoņi Aškans un Negāra patiešām ir Irānas underground mūziķi, un visas filmā redzamās grupas arī ir īstas, un filmas rezultātā tās režisoru un galvenos varoņus izraidīja no valsts (vismaz daļēji pateicoties filmas popularitātei, viņus piemeklēja šāds liktenis un nevis cietums). Noteikti rekomendēju tev noskatīties šo filmu vai (kas varētu būt pat vēl foršāk) - apmeklēt kādu "Take It Easy Hospital" (Aškana un Negāras grupas) koncertu.
2012-10-13
9.0
comments powered by Disqus