Ako 809
Otro gadu pēc kārtas piedalījāmies lībiešu virsietim Ako veltītajos nedēļas nogales pasākumos Salaspils novadā. Ja pērn startējām ar Marinu divatā kā "Brīvie radikāļi", šoreiz nosaukumu mums piešķīra organizētāji, un saucāmies "Alo". Patiesībā itin labs nosaukums, ja to interpretē kā darbības vārda "alot" (proti - dzert alu) formu. Sastāvs arī bija plašāks: visas dienas ar mums kopā startēja Zoļika pilsoņi Raitis un Anita, bet atsevišķos posmos iesaistījās arī Avotu apkaimes triecienbrigāde: Aivars ar jaunās paaudzes cīnītājiem Gustavu un Kārli.
Tāpat kā pērn uz pasākumu devāmies ar auto un velo. Tiesa, risinājums šogad bija mazliet inovatīvāks - kamēr Marina un es ceļu uz Doles salu mērojām (puslīdz) uzticamo dzelzs rumaku mugurā, auto un visas mūsu mantas Doles salā nogādāja Raitis un Anita. Bāzes vieta bija saglabājusies nemainīga - krodziņš "Nēģis" Doles salā (kurā gan joprojām nēģi nebija pieejami), atšķirība gan bija tāda, ka šogad arī visas aktivitātes notika turpat - salas robežās.
Piektdienas aktivitātes sākās ar talku pie Solāžu skansts. Šis nocietinājums Daugavas krastos stāv jau kopš Napoleona karagājienu laikiem, un pēdējos gados militārās operācijās nav aktīvi izmantots. Tā apkārtnē visiem bija iespēja pielikt savu roku teritorijas sakopšanas darbos. Marina un Anita tika pie šķērēm, Raitis un es - pie zāģiem. Kamēr meitenes cīnījās ar mazajiem krūmiņiem un zālēm, vīri metās iekšā krūmājos, un tur šķīda pa labi un pa kreisi. Notalkojām pietiekami intensīvi, lai pēcāk, saņemot zupu un breksi, justos ēdienu patiešām nopelnījuši. Arī daudzie skrāpējumi uz rokām un kājām apliecināja, ka nebijām šeit nākuši pasēdēt, paπzdēt un izklīst. Jā, varu pastilot - talkā saņēmu Anitas simpātiju balvu. Ne tās Anitas, ka Zakse, bet Solāžu skansts saimnieces. Par ko šāda balva pienācās, tas īsti netika izziņots, bet uz Raita jautājumu, kāpēc viņš tādu nebija dabūjis, Aivars atbildēja nežēlīgi (un nav jau Aivars nekāds žēlīgais cilvēks): "Tāpēc ka tu neesi smuks." Vai nu šie vārdi būtu patiesi, tā ir cita lieta, bet kuru gan interesē patiesība. Fakti paliek nemainīgi - lai arī Raitim ir draudzene Anita, pie Anitas simpātiju balvas tiku es, un šo balvu nesu ar lielu lepnumu (jo es visu daru ar lielu lepnumu).
Atkal jau talkai sekoja līvu ugunskurs un lāpu gājiens. Šoreiz gan ne pa Daugavas krastu, bet pa ceļu. Šķiet, ka tas bija Aivars, kurš apgalvoja, ka vajadzētu ārzemniekiem iegalvot, ka pie mums lāpas ir atsarojošo vestu vietā. Un šķiet, ka tā bija Elīna, kas gandrīz mēģināja aizdedzināt garāmbraucošās organizētāju mašīnā sakrāmēto sienu.
Vakara galvenā atrakcija bija nakts orientēšanās. Tur sākotnēji bija paredzēta došanās 1-2 cilvēkiem no komandas, bet beigās izrādījās, ka var doties visi, tad nu mēs arī devāmies četratā. Distance izrādījās visnotaļ vienkārša - punkti bija izvietoti netālu no stigām/meža celiņiem, bieži pat pie to krustpunktiem. Pāris reizes gan kādu tiesu laika zaudējām, nepareizi novērtējot attālumus (kā nekā tumsā metrs atšķiras no metra gaismā), bet nekādu lielu problēmu nebija. Taisnē uz finišu mazliet izrāvos priekšā saviem komandas biedriem, kas gan nekādi neietekmēja mūsu kopējo rezultātu, bet man jau patīk reizēm uzskriet tā naskāk. Apkopojot orientēšanās rezultātus, izrādījās, ka bijām uzrādījuši otro laiku, piekāpjoties vien komandai, kurā viens no dalībniekiem bija godājamais Gatisk, kurš ir tik leģendārs, ka reizēm cilvēkus pat īpaši iepazīstina ar Gati kā dažādu āra aktivitāšu izcilnieku.
Vispār jau ar orientēšanos ir interesanti - tas ir no tiem pasākumiem, kur mans progress ir itin lēns, bet vienlaikus tas ļoti atkarīgs no konkurences līmeņa. Kamēr katru nedēļu "Magnētā" varu atkal un atkal pārliecināties, cik daudz topogrāfiskā idiota vēl manī mīt, nonācis sacensībā ar tradicionāliem slēpņotājiem, kuriem došanās pa azimutu iespējama vien uzticamā Garmin vadībā, pēkšņi esmu teju vai kompetents.
Naktī vēl bija jāveic pāru uzdevums krodziņa teritorijā, kur bija domāts, ka mūs pārstāvēs Aivars un Raitis. Tomēr sanāca citādi - pēc peldes Daugavā mūsu orientieristu četrotne atklāja neviena nepiesavinātu, bet piekurinātu pirti, un mums nebija tik spēcīgi raksturi, lai mēs varētu tajā neieiet. Un zini, kā notiek - pirts, alus, labas sarunas, un Aivars pa to laiku aizgājis gulēt. Bet kurš, ja ne Airavs pildīs uzdevumu - iet ar ķekatām? Visi pārējie mēs esam uzauguši Rīgā, un pilsētā jaunatne izklaidējas ar narkotikām un datorspēlēm, līdz ar to veiklības pietrūkst. Uz Marinu lielu cerību nebija, viņa devās uz telti "mazliet sasildīties guļammaisā", un ir zināms, ar ko parasti beidzas šādas sasildīšanās. Tikai nedēļu iepriekš mēs šādi sasildījāmies Labā Dabā pirms "Pasakas par veco nāvi", rezultātā pasakas skatoties vien sapņu režīmā. Pārējie tikām devāmies cept šašliku. Iekūrām guni, un tad divatā ar Raiti devos tomēr iziet to stafeti. Pārsteidzošā kārtā ar ķekatām tiku galā puslīdz labi, bet pamanījos notizloties ar pārmērīgi daudz garām izlietu ūdeni no spaiņa, kas nozīmēja lieku skrējienu uz upi un pazaudētu laiku. Tikām Raitis, kurš trenējoties bija sevi aplicinājis kā izcilu šautriņu mešanas snaiperi, sacensību režīmā arī nemaz tik labs metējs nebija. Tomēr sevišķi nepārdzīvojām, un devāmies atkal pie gaļas.
Šašliks sanāca labs, tik labs, ka arī Marinai tas bija jāēd - sildās viņa vai nē. Anita, kad devās līdz teltij, mēģināja Marinu sasaukt, un saņēma miegainu atbildi no tās "tūlīt" kategorijas, kas nozīmēja "nebūs". Zvanijām Marinai uz telefonu - uzreiz nolika klausuli. Beigu beigās aizgāju arī es līdz teltij, kur Marina pamodusies pavēstīja, ka viņa nemaz neesot bijusi iemigusi. Tiesa, Anitas saukšanu viņa dzirdējusi neesot un telefona zvanus arī nē. Bet nekas - uzēst gaļu pie galda viņa tomēr atnāca. Kādam jau ir jāpilda tas smagais pienākums! (un kad gan labāk ēst šašliku, ja ne trijos naktī)
No rīta sevišķi moži mēs nebijām, un karstais laiks arī izcili nemotivēja. Šajā dienā bija paredzēta pastaiga pa Doles salu, apmeklējot organizētāju sagatavotus punktus, bet jau uzreiz noskaņojāmies, ka nekādi skrējēji mēs nebūsim. Toties mēs bijām pieclitrīga ūdens trauka nesēji - proti, izlēmām, ka labākais veids, kā nodrošināt šķidruma klātbūtni, ir to nest iespējami lielākā traukā. Un tā nu visai nesteidzīgā tempā apgājām gandrīz visai Doles salai riņķī. Emociju gan daudz šajā pasākumā nebija - vai nu pie vainas bija karstums vai visai vienveidīgie uzdevumi (atrodi īpaši nenoslēptu spainīti un tajā - savas komandas uzlīmīti), bet azartā sevišķi nekritām, un ļoti viegli samierinājāmies, ka nebijām naskāko komandu vidū. Tā jau Doles salu apskatīt bija interesanti - redzējām gan milzīgu pils veida kompleksu ar Krievijas ģerboni uz ēkas sienas (nez, tur Putinam atpūtas namu gatavo?), gan dažādus skatus uz Daugavu, gan jau iepriekš zināmos apskates objektus (piem., Doles vecās pils drupas). Faktiski galvenā atrakcija mums bija bildēšanās pie katra apmeklētā punkta, kādam mūsu komandas pārstāvim dzerot ūdeni no "bačoka". Uz beigām gan ūdens tur bija tik maz atlicis, ka nācās pamatīgi taupīt, lai pēdējo bilžu vajadzībām nenāktos to pārliet no kādas no mazajām pudelēm. Vēl pozitīvi bija, ka pa ceļam gadījās dīķis, kurā Raitis un es izmantojām iespēju atvēsināties. Bet nu karstums bija vienkārši baiss. Zinu, ka tāds tas bija visiem un ka citi pamanījās izskriet vaiarāk. Te nu jāsaka - malacīši, bet man bija gana labi arī tāpat. Ui, gandrīz aizmirsu - satikām arī Pašvaldības policiju, kura meklēja rumāņus, kas šajā apkārtnē nodarbojoties ar netīrām lietām. Mēs gan īsti līdzēt nevarējām - es pat nevaru atcerēties, kā sauc to vienīgo Rumānijas pilsētu, kurā esmu bijis (apskatījos nupat - Galati), un nevarētu nosaukt nevienu mūsdienu Rumānijas futbola izlases dalībnieku.
Naski aizdevāmies uz Salaspili papildināt pārtikas krājumus (lai gan krodziņā tikām pie launaga, mūsu sportiskajiem organismiem ar to īsti nepietika - jo īpaši Anitas divas tomātu šķēles un viens ķiplociņš nebija sātīgs salātu variants).
Pa dienu bijām tā izkarsējušies, ka vakara cēliens mums aizritēja izcili mierīgi, galvenokārt sastāvot no gulēšanas uz matracīšiem dažādās vietās. Īpaši labi tas sanāca Marinai, kura pat nogulēja labāko dolētāju apbalvošanu. Pēcāk divatā ar Raiti atkal iesaistījos šašlika gatavošanā un līdzīgi kā pirms gada Daugavā ielaisto uguns plostu vēroju no savas uguns, uz kuras cepās gaļa. Dzirdējām arī vērtīgu stāstu par aptieku Brīvības-Stabu ielas stūrī un kāda vīra tur iegādāto "visdārgāko viagru", kura gan ne vella nebija līdzējusi lietā ar divām modelēm, jo kungam asinīs bijis pārmērīgs ķīmiskais kokteilis. Bet nekas - nākamajā rītā, kad pie šamā esot atnācis ciemos biedrs, tad gan viss stāvējis kā parādē. Par to arī iedzērām alu - lai mīlestība plaukst kā sapumpurots zars! Gaļu šoreiz dāmām nepiedāvājām, ieēdām paši, atstājot pārējo nākamā rīta brokastīm.
Arī svētdienas rīts sevišķi aktīvs nepadevās, jo īpaši - lietus dēļ. Rīta cēliena lielāko daļu pavadījām katlā ar ļoti siltu ūdeni - patīkama atpūta pēc ne īpaši smaga darba. Pēcāk izbraucām nelielu loku ap kādu mazu tuvējo saliņu ar organizētāju sarūpētām kanoe laivām un izskrējām vēl vienas stafetes sacensības. Tur mums lieti noderēja Alo komandu papildinājušais Gundars, kurš apliecināja sevi kā izcilu loka šāvēju. Otrajā uzdevuma daļā - lībiešu vārdu likšanā - gan mums sevišķi labi negāja (proti - gāja izcili slikti), bet vismaz trešo vietu piecu komandu konkurencē kopsummā ieguvām. Un tad jau bija pēcpusdiena, sēdāmies uz riteņiem un devāmies uz māju pusi.
Secinājumu vietā:
Pērn man pasākums patika vairāk - tajā bija lielāks daudzums nepierastas izdomas un kaut kā vairāk izjuta to odziņu. Šogad viss bija drusku vienkāršāk. Iespējams, tādēļ ka pēc pagājušā gada pasākuma ar visai pieticīgo dalībnieku skaitu bija grūti rast entuziastus gan no organizēšanas, gan no sponsorēšanas puses. Varbūt kādi citi apsvērumi, bet tādas "wow!" sajūtas šogad noteikti bija mazāk. Sanita un kompānija, protams, ir baigie malači, visu viņiem cieņu, un gan jau, ka arī nākamgad mēs, būdami ģeosolidāri, brauksim un piedalīsimies, bet tik intensīvi kā pagājušogad mājaspalicējus es kaunināt vairs laikam nevarētu. Tiesa, tik feinā kompānijā kā mums jautrība neizpaliek arī vienmuļākajos brīžos, kad teorētiski besim būtu jāplosās pilnā plašumā.