Ako 809
Otro gadu pēc kārtas piedalījāmies lībiešu virsietim Ako veltītajos nedēļas nogales pasākumos Salaspils novadā. Ja pērn startējām ar Marinu divatā kā "Brīvie radikāļi", šoreiz nosaukumu mums piešķīra organizētāji, un saucāmies "Alo". Patiesībā itin labs nosaukums, ja to interpretē kā darbības vārda "alot" (proti - dzert alu) formu. Sastāvs arī bija plašāks: visas dienas ar mums kopā startēja Zoļika pilsoņi Raitis un Anita, bet atsevišķos posmos iesaistījās arī Avotu apkaimes triecienbrigāde: Aivars ar jaunās paaudzes cīnītājiem Gustavu un Kārli.
Tāpat kā pērn uz pasākumu devāmies ar auto un velo. Tiesa, risinājums šogad bija mazliet inovatīvāks - kamēr Marina un es ceļu uz Doles salu mērojām (puslīdz) uzticamo dzelzs rumaku mugurā, auto un visas mūsu mantas Doles salā nogādāja Raitis un Anita. Bāzes vieta bija saglabājusies nemainīga - krodziņš "Nēģis" Doles salā (kurā gan joprojām nēģi nebija pieejami), atšķirība gan bija tāda, ka šogad arī visas aktivitātes notika turpat - salas robežās.
Piektdienas aktivitātes sākās ar talku pie Solāžu skansts. Šis nocietinājums Daugavas krastos stāv jau kopš Napoleona karagājienu laikiem, un pēdējos gados militārās operācijās nav aktīvi izmantots. Tā apkārtnē visiem bija iespēja pielikt savu roku teritorijas sakopšanas darbos. Marina un Anita tika pie šķērēm, Raitis un es - pie zāģiem. Kamēr meitenes cīnījās ar mazajiem krūmiņiem un zālēm, vīri metās iekšā krūmājos, un tur šķīda pa labi un pa kreisi. Notalkojām pietiekami intensīvi, lai pēcāk, saņemot zupu un breksi, justos ēdienu patiešām nopelnījuši. Arī daudzie skrāpējumi uz rokām un kājām apliecināja, ka nebijām šeit nākuši pasēdēt, paπzdēt un izklīst. Jā, varu pastilot - talkā saņēmu Anitas simpātiju balvu. Ne tās Anitas, ka Zakse, bet Solāžu skansts saimnieces. Par ko šāda balva pienācās, tas īsti netika izziņots, bet uz Raita jautājumu, kāpēc viņš tādu nebija dabūjis, Aivars atbildēja nežēlīgi (un nav jau Aivars nekāds žēlīgais cilvēks): "Tāpēc ka tu neesi smuks." Vai nu šie vārdi būtu patiesi, tā ir cita lieta, bet kuru gan interesē patiesība. Fakti paliek nemainīgi - lai arī Raitim ir draudzene Anita, pie Anitas simpātiju balvas tiku es, un šo balvu nesu ar lielu lepnumu (jo es visu daru ar lielu lepnumu).
Atkal jau talkai sekoja līvu ugunskurs un lāpu gājiens. Šoreiz gan ne pa Daugavas krastu, bet pa ceļu. Šķiet, ka tas bija Aivars, kurš apgalvoja, ka vajadzētu ārzemniekiem iegalvot, ka pie mums lāpas ir atsarojošo vestu vietā. Un šķiet, ka tā bija Elīna, kas gandrīz mēģināja aizdedzināt garāmbraucošās organizētāju mašīnā sakrāmēto sienu.
Vakara galvenā atrakcija bija nakts orientēšanās. Tur sākotnēji bija paredzēta došanās 1-2 cilvēkiem no komandas, bet beigās izrādījās, ka var doties visi, tad nu mēs arī devāmies četratā. Distance izrādījās visnotaļ vienkārša - punkti bija izvietoti netālu no stigām/meža celiņiem, bieži pat pie to krustpunktiem. Pāris reizes gan kādu tiesu laika zaudējām, nepareizi novērtējot attālumus (kā nekā tumsā metrs atšķiras no metra gaismā), bet nekādu lielu problēmu nebija. Taisnē uz finišu mazliet izrāvos priekšā saviem komandas biedriem, kas gan nekādi neietekmēja mūsu kopējo rezultātu, bet man jau patīk reizēm uzskriet tā naskāk. Apkopojot orientēšanās rezultātus, izrādījās, ka bijām uzrādījuši otro laiku, piekāpjoties vien komandai, kurā viens no dalībniekiem bija godājamais Gatisk, kurš ir tik leģendārs, ka reizēm cilvēkus pat īpaši iepazīstina ar Gati kā dažādu āra aktivitāšu izcilnieku.
Vispār jau ar orientēšanos ir interesanti - tas ir no tiem pasākumiem, kur mans progress ir itin lēns, bet vienlaikus tas ļoti atkarīgs no konkurences līmeņa. Kamēr katru nedēļu "Magnētā" varu atkal un atkal pārliecināties, cik daudz topogrāfiskā idiota vēl manī mīt, nonācis sacensībā ar tradicionāliem slēpņotājiem, kuriem došanās pa azimutu iespējama vien uzticamā Garmin vadībā, pēkšņi esmu teju vai kompetents.
Naktī vēl bija jāveic pāru uzdevums krodziņa teritorijā, kur bija domāts, ka mūs pārstāvēs Aivars un Raitis. Tomēr sanāca citādi - pēc peldes Daugavā mūsu orientieristu četrotne atklāja neviena nepiesavinātu, bet piekurinātu pirti, un mums nebija tik spēcīgi raksturi, lai mēs varētu tajā neieiet. Un zini, kā notiek - pirts, alus, labas sarunas, un Aivars pa to laiku aizgājis gulēt. Bet kurš, ja ne Airavs pildīs uzdevumu - iet ar ķekatām? Visi pārējie mēs esam uzauguši Rīgā, un pilsētā jaunatne izklaidējas ar narkotikām un datorspēlēm, līdz ar to veiklības pietrūkst. Uz Marinu lielu cerību nebija, viņa devās uz telti "mazliet sasildīties guļammaisā", un ir zināms, ar ko parasti beidzas šādas sasildīšanās. Tikai nedēļu iepriekš mēs šādi sasildījāmies Labā Dabā pirms "Pasakas par veco nāvi", rezultātā pasakas skatoties vien sapņu režīmā. Pārējie tikām devāmies cept šašlik