Kazhes pierakstu burtnīca

Aleksandrs Hercens ir rakstnieks un domātājs, kuru mēdz dēvēt par krievu sociālisma tēvu. Te ļaušos piebilst, ka viņš pats nedarīja neko tādu, kā dēļ būtu peļams un nicināms - ja arī ilgtermiņā var teikt, ka viņš bija viens no tiem stūrakmeņiem, uz kuru bāzes Krievijā uzplauka boļševisms (ko 1870. gadā mirušais Hercens, protams, nepiedzīvoja), nesaskatu iespēju viņu tajā vainot. Tas, par ko rakstīja Hercens - aristokrātijas patvaļa un izlaidība, zemniecības nožēlojamais stāvoklis, bija pilnīgi reālas problēmas un rakstīšana par tām, mēģinot kaut kā mainīt gan sabiedrisko domu, gan arī reālos dzīves apstākļus, noteikti nebija kaut kas peļams, ne jau Hercens izdomāja Ļeņinu, Staļinu un pārējo bandu, kas asins izliešanas jautājumos izrādījās vēl daudz enerģiskāki par Caru un viņa vasaļiem. Kā lai arī nebūtu, visā tā rezultātā Hercens bija godā arī visu padomju laiku, par spīti tam, ka ne viss tas, par ko viņš rakstīja perfekti atbilda attiecīgajai ideoloģijai. Kā lai arī nebūtu, "Kas vainīgs?" ir viņa slavenākais darbs, kas kopā ar Černiševska "Ko darīt?" lielā mērā veidoja 19. gadsimta Krievijas sociālkritisko domu.

Grāmatas sižets ir visnotaļ sapiņķerēts, autoram komentētētāja veidā ik pa brīdim pakavējoties pie kāda sānu personāža, kurš varbūt vispār vairs turpmāk grāmatas ritējumā neiesaistīsies, sniedzot ļoti daudz fona informācijas un veidojot tādu kā panorāmu dažādu tipu un kategoriju dzīvei Krievzemē. Teorētiski te gan var runāt par centrālo sižeta līniju, kas vēsta par trūcīgo skolotāju Dmitriju Kruciferski un viņa likteni, taču faktiski Kruciferskim te nav veltītas sevišķi daudzas grāmatas lappuses. Lielākoties autoram gan ir sava fiška, kāpēc viņš pievēršas kādam konkrētam tēlam un viņa biogrāfijai, bet bieži tas ir vairāk, lai veidotu kontekstu, lai iepazīsinātu lasītāju ar kādu jaunu (un lielākoties neiepriecinošu) sabiedrības šķautni. Lielākoties grāmatā pozitīvie tēli ir piederīgi zemākiem sabiedrības slāņiem, tādējādi var teikt, ka šķiru cīņas jautājumi te ir gana labi pārstāvēti. Vispār visvairāk man šajā grāmatā patika tieši tās panorāmiskums komplektā ar autora komentējošo dabu - zināmā mērā var teikt, ka Hercens neslēpj to, ka viņa aprakstītais ir fikcija un šajā ziņā viņa darbs noteikti bija visai moderns. Jā, kaut kādā mērā šis romāns ir ideoloģiskās platformas ilustrācija, bet ļoti veiksmīgi aprakstīta, turklāt viņš spēj piešķirt kādas pozitīvās īpašības arī saviem antivaroņiem, līdz ar to gluži prasts komikss tas nav, un veids, kā viņš apraksta Negrovu ģimenes tukšo un bezjēdzīgo ikdienu, ir vienkārši burvīgs.

Kaut vai tīri no izglītojošā viedokļa, šo grāmatu, manuprāt, ir vērts izlasīt. Pārmērīgi ar krišanu banālismā Hercens neaizraujas, attiecību drāmu arī uzbur visai pārliecinoši. Rekomendēju (ne pārāk stipri, bet rekomendēju).