Amour

Mihaela Hanekes filma "Mīlestība" ir pamanījusies saņemt tik daudz dažādu apbalvojumu prestižos konkursos, ka to uzskaitīšanai man nepietiktu laika. Tālab neuzskaitīšu. Taču neskaitāmie tās saņemtie slavas vārdi man neatstāja izvēli - šī filma bija jāskatās.
Ja tu būtu cilvēks ar noslieci iedziļināties apkārtējo ļaužu psihē, tu noteikti pavaicātu man, kāda gan varētu būt motivācija šo konkrēto filmu iet skatīties kino? Un kā jau gudrās psiholoģijas skolās negājis cilvēks es tev atbildētu, ka man nav atbildes. Iespējams, tieši tā arī ir atbilde - "Amour" ir tieši tāda filma, kādu nebūtu prāta darbs skatīties kino (īpaši tajā dzīves posmā, kurā patlaban atrodos), tāpēc es tur to skatījos. Tas taču ir loģiski, vai ne?
Mīlestība mēdz būt dažāda. Kādā franču filmā tika apgalvots, ka mīlestība vienmēr ilgstot trīs gadus. Pirmajā gadā jūs iekārtojat dzīvokli, otrajā jūs to pārkārtojat, bet trešajā - dalāt. Tiesa, tajā pašā filmā, sekojot laimīgu beigu prasībām ciniskais trīs gadu teorijas radītājs pārtop par citu cilvēku, bet principus tas nemaina. Hanekes filmā mīlestība ir citāda, bet ir jābūt ļoti specifiski noskaņotam prātam, lai to dēvētu par skaistu. Iespējams, ka tieši šādā frekvencē darbojas manas smadzenes. Filmas galvenajiem varoņiem (Žoržs: Žans-Luijs Trintinjans un Anna: Emanuella Riva) ir paveicies - viņu mīlestība ir ilgusi mūža garumā, taču tagad tuvojas neizbēgamais. Annu piemeklē insults, viņai ir paralizēta ķermeņa labā puse un viss turpmākais ir tikai laika jautājums.
Filma ir aizkustinoša un šausmīgi skumja, taču tā savu skumīgu neekspluatē - tas nav "raudamais gabals", kur ar lēta sentimenta palīdzību no tevis mēģina izspiest emocijas kā bērzu sulu, tā ir skumja savā vienkāršībā, savā patiesumā.
Var teikt, ka filmas galvenos varoņus vieno duprass (divu personu karass, skat., Vonnegūta "Kaķa šūpulis"), un tas, protams, ir skaisti, bet bezcerīgi skaisti.
Šī noteikti ir no tāda stila filmām, kuras tu arvien labāk saproti, pats kļūdams vecāks. Ja man šobrīd būtu par 10 gadiem mazāk, vai pat par pieciem gadiem mazāk, es droši vien būtu vairāk garlaikojies un mazāk sapratis. Bet tagad - saprotu. Nezinu gan, vai mani tas priecē.
2013-03-07
8.5
comments powered by Disqus