Ērms un feisbuks
Esteres bibliotēkā ienācies jaunākais populārā igauņu autora Andrusa Kivirehka stāstu krājums. Kā allaž - Guntara Godiņa tulkojumā, kā allaž - "Liels un mazs" izdevumā un kā allaž - ar Edmunda Jansona ilustrācijām. Šajā reizē uzsvars tieši uz "kā allaž", jo grāmata seko tai pašai formulai kā divas iepriekšējās: "Kaka un pavasaris" un "Karnevāls un kartupeļu salāti", kā nekā pat nosaukums seko tai pašai formulai kā divām iepriekšējām.
Krājumā ir trīsdesmit jauni stāsti, katrs - pāris lappušu apjomā, sekojot Kivirehka laika gaitā atstrādātajam risinājumam, kur tipiski stāsts sākas vairāk vai mazāk reālistiski, bet tad aiziet arvien dziļāk un dziļāk fantāzijās. Tā zēns, kurš palīdz kaimiņiem uzlikt velosipēda ķēdi un salīmē sasistu puķupodu, kādā brīdī izlemj salīmēt arī šķēlēs sagrieztu desu, bet vectēvs, par kuru vecmāmiņa šaubās, ka mazbērniem spēs pagatavot sakarīgas pusdienas, desas izgatavo no koka. Ja tētis ar bērnu pagatavo putnu būrīti, tad izrādās, ka strazds, kuram tajā vajadzētu ievākties, ir pārmērīgs švīts un viņam būrītī nepieciešami klubkrēsli un burbuļvanna. Daļā stāstu ir kāds audzinošais motīvs un jautājumi, ko ar bērnu vajadzētu pārrunāt, citos tādu nav un ir tikai delverības.
Kā jau tas šim autoram ir raksturīgi, atsevišķas idejas viņam ir izcilas - piemēram, jau grāmatas nosaukumā piesauktā ērma pārvēršanās par visbriesmīgāko feisbuku, kāds jebkad redzēts. Izcelšu savus dažus favorītus. "Mukija recepte", kurā cilvēki secina, ka suņiem ir taisnība un apavi patiešām ir garšīgi. "Igauņu kopīgais noslēpums", kurā atklājas, ka visus igauņus vienojošā kopīgā īpašība ir iesnas. Jau piesauktais "Prasīgais strazds".
Iespējams, no iepriekšējo rindkopu noskaņas var saprast to, ka es nebūt neesmu vīlies Kivirehkā kā autorā un to, ka stāstu krājums pats par sevi ir foršs, un Estere par to vispār ir sajūsmā, labprāt klausās stāstus atkal un atkal, un uzdod daudz dažādu jautājumu, uz kuriem lielākoties varu atbildēt tikai ar "tāpēc, ka tā šajā grāmatā ir uzrakstīts". Bet raugoties no pieaugša tipa lasītāja pozīcijām, es laikam teikšu: nu jau sāk kļūt gana. Proti, es nešaubos, ka Kivirehks var turpināt variēt tēmas un sižetus, ieintegrēt pazīstamus pasaku un reizēm arī šausmu stāstu motīvus savos stāstos, bet neesmu pārliecināts, ka vēl vienu šīs sērijas grāmatu man būs motivācija iegādāties, jo es jau jūtos šādus stāstus gana daudz lasījis. Un tuvākajam laikam, ka Esterei sagribēsies Kivirehku, ar kādu no 3x30 stāstiem vienmēr varēšu izlīdzēties arī tad, ja jauni klāt nenāks. Ja iepriekšējās divas grāmatas nav lasītas, pieņemu, ka iespaids par šo varētu būt labāks, jo Kivirehka daiļradē vēl neiesvētītam lasītājam viņa fantāzijas lidojums nudien ir brīnumains.
Krājumā ir trīsdesmit jauni stāsti, katrs - pāris lappušu apjomā, sekojot Kivirehka laika gaitā atstrādātajam risinājumam, kur tipiski stāsts sākas vairāk vai mazāk reālistiski, bet tad aiziet arvien dziļāk un dziļāk fantāzijās. Tā zēns, kurš palīdz kaimiņiem uzlikt velosipēda ķēdi un salīmē sasistu puķupodu, kādā brīdī izlemj salīmēt arī šķēlēs sagrieztu desu, bet vectēvs, par kuru vecmāmiņa šaubās, ka mazbērniem spēs pagatavot sakarīgas pusdienas, desas izgatavo no koka. Ja tētis ar bērnu pagatavo putnu būrīti, tad izrādās, ka strazds, kuram tajā vajadzētu ievākties, ir pārmērīgs švīts un viņam būrītī nepieciešami klubkrēsli un burbuļvanna. Daļā stāstu ir kāds audzinošais motīvs un jautājumi, ko ar bērnu vajadzētu pārrunāt, citos tādu nav un ir tikai delverības.
Kā jau tas šim autoram ir raksturīgi, atsevišķas idejas viņam ir izcilas - piemēram, jau grāmatas nosaukumā piesauktā ērma pārvēršanās par visbriesmīgāko feisbuku, kāds jebkad redzēts. Izcelšu savus dažus favorītus. "Mukija recepte", kurā cilvēki secina, ka suņiem ir taisnība un apavi patiešām ir garšīgi. "Igauņu kopīgais noslēpums", kurā atklājas, ka visus igauņus vienojošā kopīgā īpašība ir iesnas. Jau piesauktais "Prasīgais strazds".
Iespējams, no iepriekšējo rindkopu noskaņas var saprast to, ka es nebūt neesmu vīlies Kivirehkā kā autorā un to, ka stāstu krājums pats par sevi ir foršs, un Estere par to vispār ir sajūsmā, labprāt klausās stāstus atkal un atkal, un uzdod daudz dažādu jautājumu, uz kuriem lielākoties varu atbildēt tikai ar "tāpēc, ka tā šajā grāmatā ir uzrakstīts". Bet raugoties no pieaugša tipa lasītāja pozīcijām, es laikam teikšu: nu jau sāk kļūt gana. Proti, es nešaubos, ka Kivirehks var turpināt variēt tēmas un sižetus, ieintegrēt pazīstamus pasaku un reizēm arī šausmu stāstu motīvus savos stāstos, bet neesmu pārliecināts, ka vēl vienu šīs sērijas grāmatu man būs motivācija iegādāties, jo es jau jūtos šādus stāstus gana daudz lasījis. Un tuvākajam laikam, ka Esterei sagribēsies Kivirehku, ar kādu no 3x30 stāstiem vienmēr varēšu izlīdzēties arī tad, ja jauni klāt nenāks. Ja iepriekšējās divas grāmatas nav lasītas, pieņemu, ka iespaids par šo varētu būt labāks, jo Kivirehka daiļradē vēl neiesvētītam lasītājam viņa fantāzijas lidojums nudien ir brīnumains.
2021-12-01
comments powered by Disqus