Kaka un pavasaris
Tieši šī grāmata (un nevis "Lote no izgudrotāju ciema") savulaik padarīja Andrusu Kivirehku par plaši aprunātu literātu Latvijas māmiņu sabiedrībā un droši vien arī asociācijas "Ģimene" vidē. Kopš 2012. gada tā latviešu valodā piedzīvojusi vismaz trīs izdevumus, tikusi rādīta kā teātra izrāde un visādi citādi iepriecinājusi mazos un ne tik mazos lasītājus, kā arī raisījusi lokālas nozīmes kaku vētru to cilvēku aprindās, kuri (lielākoties - neiepazinušies ar saturu, bet tikai dzirdējuši nosaukumu) cīnās par tradicionālo vērtību un latviskās dzīvesziņas saglabāšanu.
Sev raksturīgā manierē Kivirehks šajos stāstos sajauc vienā lielā katlā reālo un absurdo, skaisti balansējot saturu uz robežas "šis ir teksts bērniem" un "šis nemaz nav teksts bērniem", eleganti nodrošina to, ka katra vecuma lasītājs stāstos saskatīs kaut ko citu, līdz ar to iztēlojos, ka bērns, kas pirmo reizi "Kaku un pavasari" iepazinis četru gadu vecumā, katrā nākamajā savas dzīves gadā šajā grāmatā saskatīs kaut ko mazliet citu. Tāpat, kā tas ir raksturīgi Kivirehkam, viņa stāstu (pasaku) morāle nav triviāla - tas galīgi nav gadījums iz kategorijas "bērniņ, klausi mammu un izēd visu putras šķīvi". Reizēm šķiet, ka tur nekādas morāles vispār nav, bet citkārt - kaut kāda ir gan, ja arī nomaskēta aiz ziemassvētku vecīša bārdas. Pirmajās lasīšanas reizēs (lieki teikt, ka nu jau šo grāmatu esmu lasījis ļoooti daudz, un perspektīvas ir tādas, ka tuvākajos mēnešos tā no topa nepazudīs) man šķita, ka "Karnevāls un kartupeļu salāti" kopumā ir labāka grāmata ar spilgtākām pasakām, bet nu vairs neesmu par to pārliecināts. Šī grāmata ļoti labi rāda pasauli no bērna skatu punkta, kurā racionālais elements ir gandrīz pilnībā iztrūkstošs, turklāt te ir arī kaut kas līdzīgs stāstu sērijām, īpaši tas attiecas uz Vili un bērnudārzu. Teorētiski varētu arī būt, ka šī grāmata ir paredzēta drusku mazākiem bērniem kā "Karnevāls" - arī tematiski te biežāk parādās bērnudārzs un nevis skola, bet Kivirehka gadījumā tas nav arī īsti svarīgi. Mani favorīti? "Vabole Pēteris", "Vilis un vecais vīrs", "Vilis un muša", "Vientuļš kartupelis", "Mazais purkšķiens", "Kā kaķis kļuva par Ziemassvētku vecīti". Grāmata, ko tiešām var ieteikt gan lielam, gan mazam!
Sev raksturīgā manierē Kivirehks šajos stāstos sajauc vienā lielā katlā reālo un absurdo, skaisti balansējot saturu uz robežas "šis ir teksts bērniem" un "šis nemaz nav teksts bērniem", eleganti nodrošina to, ka katra vecuma lasītājs stāstos saskatīs kaut ko citu, līdz ar to iztēlojos, ka bērns, kas pirmo reizi "Kaku un pavasari" iepazinis četru gadu vecumā, katrā nākamajā savas dzīves gadā šajā grāmatā saskatīs kaut ko mazliet citu. Tāpat, kā tas ir raksturīgi Kivirehkam, viņa stāstu (pasaku) morāle nav triviāla - tas galīgi nav gadījums iz kategorijas "bērniņ, klausi mammu un izēd visu putras šķīvi". Reizēm šķiet, ka tur nekādas morāles vispār nav, bet citkārt - kaut kāda ir gan, ja arī nomaskēta aiz ziemassvētku vecīša bārdas. Pirmajās lasīšanas reizēs (lieki teikt, ka nu jau šo grāmatu esmu lasījis ļoooti daudz, un perspektīvas ir tādas, ka tuvākajos mēnešos tā no topa nepazudīs) man šķita, ka "Karnevāls un kartupeļu salāti" kopumā ir labāka grāmata ar spilgtākām pasakām, bet nu vairs neesmu par to pārliecināts. Šī grāmata ļoti labi rāda pasauli no bērna skatu punkta, kurā racionālais elements ir gandrīz pilnībā iztrūkstošs, turklāt te ir arī kaut kas līdzīgs stāstu sērijām, īpaši tas attiecas uz Vili un bērnudārzu. Teorētiski varētu arī būt, ka šī grāmata ir paredzēta drusku mazākiem bērniem kā "Karnevāls" - arī tematiski te biežāk parādās bērnudārzs un nevis skola, bet Kivirehka gadījumā tas nav arī īsti svarīgi. Mani favorīti? "Vabole Pēteris", "Vilis un vecais vīrs", "Vilis un muša", "Vientuļš kartupelis", "Mazais purkšķiens", "Kā kaķis kļuva par Ziemassvētku vecīti". Grāmata, ko tiešām var ieteikt gan lielam, gan mazam!
2021-03-18
comments powered by Disqus