Lote no izgudrotāju ciema
Sen nebija sanācis Esterei lasīt priekšā pilnvērtīgu grāmatu - kad viņa bija pavisam maziņa un viņai vēl bija vienalga, kāds audio skan fonā, biju lasījis vispirms dažādas bērnu grāmatas, pēc tam mums nāca secinājums, ka vispār jau viņai vēl ir vienalga, tālab notika pāreja uz nebūt ne bērnu grāmatām - tā viņa noklausījš Riharda Bargā "Plikos rukšus" un Anšlava Eglīša "Homo Novus", bet Peļevina "Čapajevs un Tukšums" laikā sākās sūdzības, un pieaugušo grāmatu lasīšana aptrūka. Turpinājumā ir bijuši dažādi periodi, kuros ir lasītas vienas un tās pašas īsgrāmatas par cūciņu Pepu katru vakaru no vietas vairāku mēnešu garumā, Lupatiņu rīts (atkal un atkal), tad bija Bikibuku dzejoļu periodi, ilgāks laiks, kad vajadzēja "pastāstīt par mazu Esteri", visubeidzot pēdējā laikā modē bija nākušas pasakas no Andrusa Kivirehka grāmatām "Karnevāls un kartupeļu salāti" un "Kaka un pavasaris". Visus šos risinājumus vienoja kopīgais elements - katru vakaru saturs vai nu atkārtojās vai arī nebija saistīts ar iepriekšējā dienā klausīto. Un tad nu beidzot pirms dažām dienām Estere paziņoja, ka viņa grib, lai tētis lasa grāmatu par Loti no izgudrotāju ciema. Daudzas reizes viņai biju lasījis grāmatas pirmo nodaļu, bet tālāk nekad ticis nebiju, un līdz ar to biju patiešām priecīgs, ka beidzot izdevās tikt šajā grāmatā ne vienkārši tālāk, bet pilnībā cauri tai.
Patiesībā gan Lote ir no tās pašas grāmatu sērijas, ar ko Estere pēdējā laikā tik ļoti draudzējas - tās autors ir Andruss Kivirehks - tas pats igauņu džentelmenis, kurš radījis arī "Kaku un pavasari" (un arī "Skaisto dzīvnieku", kuram gan Estere vēl nav gatava). Un jāatzīst, ka sava deva kivirehkismu šajā grāmatā ir jūtami, jo īpaši jau viņa mīlestība pret absurdu un paradoksiem. Loģika Kivirehka grāmatās vienmēr ir īpatnēja, un arī Lote šajā ziņā nav izņēmums. Šajā reizē gan vismaz nav nekādu šaubu, ka grāmata patiešām ir paredzēta bērniem. Tas gan nenozīmē, ka viss tās saturā ir bērnišķīgs, tomēr pasaule, kurā mīt Lote, ir tikai dīvaina, nevis pilnīgi plānprātīga. Var teikt, ka Lotes pasaule ir veidota steampunk estētikā, laikam jau ietekmējoties no Terija Pračeta Diska pasaules.
Par ko šī grāmata noteikti ir slavējama, ir tās daudzveidīgais personāžu klāsts, kur kvalitatīvākie bieži vien ir perifērie tēli. Piemēram, "ceļotājsuns" Klauss, kurš dzīvo koferī un pozicionē sevi kā absolūtas brīvības pārstāvi, bet realitātē viņš ir parasts slaists un faktiski bomzis, kurš nekad nekur nedodas, neko nedara, tikai paša apziņā esot Keruaka varonis. Tāpat burvīgas ir epizodes ar kurmjiem - zūdošās pasaules aristokrātiju, kas mīt pazemes kurmju pilī ar senču portretiem, svinīgi dzer tēju un pārrunā to, cik ļoti pasaule iet uz leju, kopš visādas funkcijas tajā pārņēmušas peles. Mazliet skumjāks tēls ir lācis Eduards, kuram domājams ir demence, kas te tiek pasniegta komiskā veidā, par ko man nav pārliecības, vai tas ir ok.
Kopumā tomēr varu teikt, ka šī ir laba lasāmviela pirmsskolas auditorijai, kas arī lasītājam - vecākam būs gana saistoša un kaut ko tur varēsi saskatīt arī sev, ne tikai bērnam. Laba fantāzija, laba valoda (kā jau parasti Kivirehku, šo grāmatu tulkojis Guntars Godiņš), detalizēti zīmējumi, kurus varēsi ar bērnu kopā aplūkot. Kaže approves!
Patiesībā gan Lote ir no tās pašas grāmatu sērijas, ar ko Estere pēdējā laikā tik ļoti draudzējas - tās autors ir Andruss Kivirehks - tas pats igauņu džentelmenis, kurš radījis arī "Kaku un pavasari" (un arī "Skaisto dzīvnieku", kuram gan Estere vēl nav gatava). Un jāatzīst, ka sava deva kivirehkismu šajā grāmatā ir jūtami, jo īpaši jau viņa mīlestība pret absurdu un paradoksiem. Loģika Kivirehka grāmatās vienmēr ir īpatnēja, un arī Lote šajā ziņā nav izņēmums. Šajā reizē gan vismaz nav nekādu šaubu, ka grāmata patiešām ir paredzēta bērniem. Tas gan nenozīmē, ka viss tās saturā ir bērnišķīgs, tomēr pasaule, kurā mīt Lote, ir tikai dīvaina, nevis pilnīgi plānprātīga. Var teikt, ka Lotes pasaule ir veidota steampunk estētikā, laikam jau ietekmējoties no Terija Pračeta Diska pasaules.
Par ko šī grāmata noteikti ir slavējama, ir tās daudzveidīgais personāžu klāsts, kur kvalitatīvākie bieži vien ir perifērie tēli. Piemēram, "ceļotājsuns" Klauss, kurš dzīvo koferī un pozicionē sevi kā absolūtas brīvības pārstāvi, bet realitātē viņš ir parasts slaists un faktiski bomzis, kurš nekad nekur nedodas, neko nedara, tikai paša apziņā esot Keruaka varonis. Tāpat burvīgas ir epizodes ar kurmjiem - zūdošās pasaules aristokrātiju, kas mīt pazemes kurmju pilī ar senču portretiem, svinīgi dzer tēju un pārrunā to, cik ļoti pasaule iet uz leju, kopš visādas funkcijas tajā pārņēmušas peles. Mazliet skumjāks tēls ir lācis Eduards, kuram domājams ir demence, kas te tiek pasniegta komiskā veidā, par ko man nav pārliecības, vai tas ir ok.
Kopumā tomēr varu teikt, ka šī ir laba lasāmviela pirmsskolas auditorijai, kas arī lasītājam - vecākam būs gana saistoša un kaut ko tur varēsi saskatīt arī sev, ne tikai bērnam. Laba fantāzija, laba valoda (kā jau parasti Kivirehku, šo grāmatu tulkojis Guntars Godiņš), detalizēti zīmējumi, kurus varēsi ar bērnu kopā aplūkot. Kaže approves!
2021-04-22
comments powered by Disqus