Oskars un lietas
Zināmā mērā tas man pašam šķiet absurdi - kā tas var būt, ka laikā, kad pats pamazām tuvojos četrdesmit gadu slieksnim, par teju vai manu mīļāko autoru ir kļuvis rakstnieks, kurš lielākoties raksta bērniem? Un tas vēl būtu sīkums - mani viņa bērniem domātie darbi uzrunā varbūt pat vēl vairāk kā tie, kas paredzēti pieaugušajiem? Taču tāda ir šī realitāte - jaunu Andrusa Kivirehka grāmatu es gaidu pat ar lielāku nepacietību nekā to gaida Estere, un šīs pēdējās pāris nedēļas, kad vakara pasaciņas funkcijas pildīja "Oskars un lietas", es ne mazāk par savu meitu degu nepacietībā uzzināt - kas tad šajā grāmatā notiks šovakar?
Svarīgi piebilst, ka grāmatā aprakstītā situācija - septiņus gadus veca puikas nosūtīšana uz visu vasaru uz laukiem pie vecmāmiņas - galīgi nav mana dzīves pieredze. Maniem vienaudžiem vasaras laukos bija dzīves ikdiena, bet konkrēti man nekādu lauku (un arī dzīvu vecmāmiņu) nebija, visas savas vasaras es aizvadīju tepat Pārdaugavā, līdz ar to par problēmām, ar kurām saskarās Oskars, zinu vairāk teorijas līmeni nevis uz personīgās ādas (lai arī es ļoti labi spēju iztēloties situāciju, kad neprecīzu terminoloģiju lietojošs pieaugušais tev piesola cīsiņus un pēc tam pieviļ ar sardelēm - ar to gan esmu saskāries). Līdz ar to varētu pat būt, ka tādam, kurš tiešām vasarās tika sūtīts uz laukiem, šī grāmata šķitīs pat vēl spēcīgāka nekā man - lauku dzīvē neiesvaidītajam.
Grāmatas premisa ir sekojoša: uz laukiem nosūtīts introverts puika, kuram nav ne mazākās vēlmes sadraudzēties ar saviem lauku vienaudžiem tikai tāpēc ka viņus vieno vecums, izkrāso šķūnī atrastu koka gabaliņu, padarot to līdzīgu mobilajam telefonam (kuru viņš neveiksmīgi aizmirsis pilsētā), un visai ātri viņš atklāj, ka ar šo telefonu viņš brīnumainā kārtā var piezvanīt visdažādākajiem priekšmetiem (lietām) un saprast šo lietu valodu, kā arī viņu rūpes un raizes. Un tā pamazām lietu pasaule viņa garlaicīgo ikdienu darīs aizraujošu, vienlaikus atklājot arī sarežģītākus jēdzienus un emocijas, ar kurām operēt puikam, kam vēl tikai priekšā pirmā skolas diena, nebūt nav vienkārši.
Atsevišķas sastāvdaļas, kas veido šo grāmatu, ir novērojamas jau citos Kivirehka darbos, galvenokārt, viņa stāstu krājumos. Ne velti viņam bija stāsts, kur bērnudārznieki sev līdzi uz dārziņu ņēma skumīgus sadzīves priekšmetus no mājām, tāpat Kivirehks gana daudz aprakstījis bērnu dzīvi laukos un viņu cīņu par sev tik mīļo rutīnu stāstā, kur putnubiedēklis uzņemas bērnudārza audzinātājas lomu. Un vispār, pat Oskars kā varoņa vārds ne reizi vien jau ir parādījies viņa darbos, taču gala rezultāts, ko viņš ietver šajā grāmatā, ir pilnīgi citādāks kā iepriekš.
Kivirehka viens no jājamzirdziņiem slēpjas tajā, ka viņa grāmatās nemaz nav svarīgi - vai pārdabiskais tajās notiek pa īstam vai tikai varoņu iztēlē, jo objektīvās realitātes klātbūtne vai iztrūkums te patiesībā neko neietekmē. Oskars šīs grāmatas laikā daudz ko iemācās par dzīvi, un nav svarīgi, vai šīs mācības viņam dod tīri viņa iekšējā pasaule vai kādi ārēji kairinājumi. Ja viņš iemīlas sarkanā baloniņā, kas iesprūdis bērza galotnē, tad nav pat īsti svarīgi, ko tieši šis baloniņš simbolizē, daudz svarīgāk ir tas, kā tas ietekmē pašu Oskaru - viņa bailes par iespēju mīļoto pazaudēt, faktiski - satraukums par iespējamo mīļotā cilvēka nāvi, mainīgais noskaņojums, nespēja turēt sev pašam dotos solījumus un tā tālāk. Un tad vēl šo papildina otra dramatiskā sižeta līnija, kura atkal jau ir saistīta ar visu mūsu mirstību - Oskarā pamazām rodošās atklāsme par to, ka viņa vecmāmiņa arī kādreiz ir bijusi jauna, aušīga un varbūt ne vienmēr ir apjūsmojusi kotletes ar milzīgiem sīpolu gabaliem iekšā.
Autors filigrāni pamazām savelk cilpu, kurā viņš tevi kā lasītāju (principā - vairāk lielu, nekā mazu) noķers uz grāmatas beigām, kārtējo reizi atgādinot vispārzināmo patiesību: vislabākās bērnu grāmatas ir tādas, kuras spēj saraudināt arī viņu vecākus, jo šīs ir tās grāmatas, kuras ar tevi paliks ilgi. Man šķiet, ka šis ir labākais Kivirehka darbs, ko esmu lasījis līdz šim. Ļoti rekomendēju - turklāt ne tikai kā lasāmvielu bērnam pirms gulētiešanas.
Svarīgi piebilst, ka grāmatā aprakstītā situācija - septiņus gadus veca puikas nosūtīšana uz visu vasaru uz laukiem pie vecmāmiņas - galīgi nav mana dzīves pieredze. Maniem vienaudžiem vasaras laukos bija dzīves ikdiena, bet konkrēti man nekādu lauku (un arī dzīvu vecmāmiņu) nebija, visas savas vasaras es aizvadīju tepat Pārdaugavā, līdz ar to par problēmām, ar kurām saskarās Oskars, zinu vairāk teorijas līmeni nevis uz personīgās ādas (lai arī es ļoti labi spēju iztēloties situāciju, kad neprecīzu terminoloģiju lietojošs pieaugušais tev piesola cīsiņus un pēc tam pieviļ ar sardelēm - ar to gan esmu saskāries). Līdz ar to varētu pat būt, ka tādam, kurš tiešām vasarās tika sūtīts uz laukiem, šī grāmata šķitīs pat vēl spēcīgāka nekā man - lauku dzīvē neiesvaidītajam.
Grāmatas premisa ir sekojoša: uz laukiem nosūtīts introverts puika, kuram nav ne mazākās vēlmes sadraudzēties ar saviem lauku vienaudžiem tikai tāpēc ka viņus vieno vecums, izkrāso šķūnī atrastu koka gabaliņu, padarot to līdzīgu mobilajam telefonam (kuru viņš neveiksmīgi aizmirsis pilsētā), un visai ātri viņš atklāj, ka ar šo telefonu viņš brīnumainā kārtā var piezvanīt visdažādākajiem priekšmetiem (lietām) un saprast šo lietu valodu, kā arī viņu rūpes un raizes. Un tā pamazām lietu pasaule viņa garlaicīgo ikdienu darīs aizraujošu, vienlaikus atklājot arī sarežģītākus jēdzienus un emocijas, ar kurām operēt puikam, kam vēl tikai priekšā pirmā skolas diena, nebūt nav vienkārši.
Atsevišķas sastāvdaļas, kas veido šo grāmatu, ir novērojamas jau citos Kivirehka darbos, galvenokārt, viņa stāstu krājumos. Ne velti viņam bija stāsts, kur bērnudārznieki sev līdzi uz dārziņu ņēma skumīgus sadzīves priekšmetus no mājām, tāpat Kivirehks gana daudz aprakstījis bērnu dzīvi laukos un viņu cīņu par sev tik mīļo rutīnu stāstā, kur putnubiedēklis uzņemas bērnudārza audzinātājas lomu. Un vispār, pat Oskars kā varoņa vārds ne reizi vien jau ir parādījies viņa darbos, taču gala rezultāts, ko viņš ietver šajā grāmatā, ir pilnīgi citādāks kā iepriekš.
Kivirehka viens no jājamzirdziņiem slēpjas tajā, ka viņa grāmatās nemaz nav svarīgi - vai pārdabiskais tajās notiek pa īstam vai tikai varoņu iztēlē, jo objektīvās realitātes klātbūtne vai iztrūkums te patiesībā neko neietekmē. Oskars šīs grāmatas laikā daudz ko iemācās par dzīvi, un nav svarīgi, vai šīs mācības viņam dod tīri viņa iekšējā pasaule vai kādi ārēji kairinājumi. Ja viņš iemīlas sarkanā baloniņā, kas iesprūdis bērza galotnē, tad nav pat īsti svarīgi, ko tieši šis baloniņš simbolizē, daudz svarīgāk ir tas, kā tas ietekmē pašu Oskaru - viņa bailes par iespēju mīļoto pazaudēt, faktiski - satraukums par iespējamo mīļotā cilvēka nāvi, mainīgais noskaņojums, nespēja turēt sev pašam dotos solījumus un tā tālāk. Un tad vēl šo papildina otra dramatiskā sižeta līnija, kura atkal jau ir saistīta ar visu mūsu mirstību - Oskarā pamazām rodošās atklāsme par to, ka viņa vecmāmiņa arī kādreiz ir bijusi jauna, aušīga un varbūt ne vienmēr ir apjūsmojusi kotletes ar milzīgiem sīpolu gabaliem iekšā.
Autors filigrāni pamazām savelk cilpu, kurā viņš tevi kā lasītāju (principā - vairāk lielu, nekā mazu) noķers uz grāmatas beigām, kārtējo reizi atgādinot vispārzināmo patiesību: vislabākās bērnu grāmatas ir tādas, kuras spēj saraudināt arī viņu vecākus, jo šīs ir tās grāmatas, kuras ar tevi paliks ilgi. Man šķiet, ka šis ir labākais Kivirehka darbs, ko esmu lasījis līdz šim. Ļoti rekomendēju - turklāt ne tikai kā lasāmvielu bērnam pirms gulētiešanas.
2021-09-25
comments powered by Disqus