Zilais, ragainais dzīvnieks
Kaut kas Andrusam Kivirehkam ir ar tiem dzīvniekiem - pirmā viņa grāmata, ko iepazinu, saucās "Skaistais dzīvnieks", tagad kārta pienākusi "Zilajam, ragainajam dzīvniekam". Tiesa, ar nosaukumu šo grāmatu līdzība arī aprobežojas - ne formā, ne saturā sevišķas līdzības te nebūs, kas gan nenozīmē, ka šī grāmata pēkšņi mani būtu pievīlusi un Kivirehks vairs nebūtu lielisks.
Šajā grāmatā, kuru man gribās saukt par jaunu tālab, ka latviešu valodā tā izdota nesen, Kivirehks pamanījies man mazliet pārsteigt, pamazām atklājoties, ka spēles noteikumi te nav tādi kā citos līdz šim lasītajos šī autora darbos (kuri gan parasti bijuši īsprozā). Sākums gan ir diezgan raksturīgs Kivirehkam - "Zilā, ragainā dzīvnieka" galvenais varonis ir tipisks Kivirehka īpatnis, kuru varētu saukt par "tautisko tipu". Pa dienu viņš strādā garlaicīgu darbu jūras cietoksnī, bet pēc tā dodas pie Skolotāja, lai gleznotu. Oskars (tā sauc šo personāžu) slikti iederās monotonajā vidē, kurā viņš mīt - kamēr viņa līdzcilvēku dzīve sastāv no vienmuļas realitātes, Oskarā virmo neierobežota fantāzija, pastāvīgi rodas jaunas un stipri neprātīgas domas. Sākotnēji lasītājam var rasties iespaids, ka Oskars ir mazs bērns, taču nē - viņš vienkārši nav tāds, kā citi cilvēki. Tā tas viss turpinās līdz brīdim, kad Oskars mēģina savam Skolotāja kā modeli atvest kādu īpaši perfektu "tautisko tipu", taču Skolotājs no tā atsakās un drīzumā atklājas - kāpēc.
Pamazām romāns vismaz daļēji pārtop mitoloģijā, kura gan nāk komplektā ar apziņu, ka Oskars arvien vairāk attālinās no tās pasaules, kurā viņš nav iederīgs, un arvien vairāk pāriet tajā, kuras (objektīvi vērtējot) nav. Taču šajā gadījumā tam laikam nav nozīmes - vai Kalevdēls un viņa pasaule, kā arī Manalas durvis pastāv vai nepastāv. Kivirehka teksta iedarbību tas neietekmē. Viena no grāmatas spilgtākajām īpašībām slēpjas tajā, cik dramatiski grāmatas gaitā mainās vēstījuma noskaņa. Romāna sākums ir tik viegls un rotaļīgs, lasāms skaļi priekšā arī mazam bērnam, bet tad pamazām viss arvien vairāk sabiezē un galīgi vairs nav viegls un rotaļīgs.
Stāstā par Oskaru Kivirehks ir iepludinājis itin daudz no reāla igauņu mākslinieka Oskara Kallisa dzīves, ne velti šis mākslinieks ir viens no ievērojamākajiem Kalevipoega ilustratoriem. Vai dokumentāls pamats ir arī Kallisa mentālajām problēmām vai arī tās ir radījis Kivirehks, tik daudz es neesmu noskaidrojis un atkal jau nezinu - vai tas ir svarīgi. Taču veids, kā Kivirehks apraksta periodu tieši pirms Igaunijas nacionālās neatkarības iegūšanas, šķiet gana ticams.
Latviešu literatūrā arī ir atrodams kas visai līdzīgs šim romānam - Visvalža Lāma "Ķēves dēls Kurbads", kurā postmodernā manierē tika sastiķēta kopā mitoloģija ar padomisko realitāti, un Jura Rozīša "Kuņas dēls", kas to pašu Kurbadu samiksē ar trimdas latviešu dzīvi. Kivirehka ironijai ir šis tas kopīgs gan ar Lāmu, gan ar Rozīti, bet ir arī kaut kas savs.
Šaubu nav - Kivirehks šobrīd ir viens no maniem iecienītākajiem autoriem, neatkarīgi no tā, vai viņa konkrētais darbs ir paredzēts lielam vai mazam lasītājam, viņš spēj pārsteigt gan ar savu, kā šķiet, neierobežoto fantāzijas lidojumu, gan ar to, ka viņš dara ko vairāk nekā tikai atkārto jau iepriekš realizētus paņēmienus.
Šajā grāmatā, kuru man gribās saukt par jaunu tālab, ka latviešu valodā tā izdota nesen, Kivirehks pamanījies man mazliet pārsteigt, pamazām atklājoties, ka spēles noteikumi te nav tādi kā citos līdz šim lasītajos šī autora darbos (kuri gan parasti bijuši īsprozā). Sākums gan ir diezgan raksturīgs Kivirehkam - "Zilā, ragainā dzīvnieka" galvenais varonis ir tipisks Kivirehka īpatnis, kuru varētu saukt par "tautisko tipu". Pa dienu viņš strādā garlaicīgu darbu jūras cietoksnī, bet pēc tā dodas pie Skolotāja, lai gleznotu. Oskars (tā sauc šo personāžu) slikti iederās monotonajā vidē, kurā viņš mīt - kamēr viņa līdzcilvēku dzīve sastāv no vienmuļas realitātes, Oskarā virmo neierobežota fantāzija, pastāvīgi rodas jaunas un stipri neprātīgas domas. Sākotnēji lasītājam var rasties iespaids, ka Oskars ir mazs bērns, taču nē - viņš vienkārši nav tāds, kā citi cilvēki. Tā tas viss turpinās līdz brīdim, kad Oskars mēģina savam Skolotāja kā modeli atvest kādu īpaši perfektu "tautisko tipu", taču Skolotājs no tā atsakās un drīzumā atklājas - kāpēc.
Pamazām romāns vismaz daļēji pārtop mitoloģijā, kura gan nāk komplektā ar apziņu, ka Oskars arvien vairāk attālinās no tās pasaules, kurā viņš nav iederīgs, un arvien vairāk pāriet tajā, kuras (objektīvi vērtējot) nav. Taču šajā gadījumā tam laikam nav nozīmes - vai Kalevdēls un viņa pasaule, kā arī Manalas durvis pastāv vai nepastāv. Kivirehka teksta iedarbību tas neietekmē. Viena no grāmatas spilgtākajām īpašībām slēpjas tajā, cik dramatiski grāmatas gaitā mainās vēstījuma noskaņa. Romāna sākums ir tik viegls un rotaļīgs, lasāms skaļi priekšā arī mazam bērnam, bet tad pamazām viss arvien vairāk sabiezē un galīgi vairs nav viegls un rotaļīgs.
Stāstā par Oskaru Kivirehks ir iepludinājis itin daudz no reāla igauņu mākslinieka Oskara Kallisa dzīves, ne velti šis mākslinieks ir viens no ievērojamākajiem Kalevipoega ilustratoriem. Vai dokumentāls pamats ir arī Kallisa mentālajām problēmām vai arī tās ir radījis Kivirehks, tik daudz es neesmu noskaidrojis un atkal jau nezinu - vai tas ir svarīgi. Taču veids, kā Kivirehks apraksta periodu tieši pirms Igaunijas nacionālās neatkarības iegūšanas, šķiet gana ticams.
Latviešu literatūrā arī ir atrodams kas visai līdzīgs šim romānam - Visvalža Lāma "Ķēves dēls Kurbads", kurā postmodernā manierē tika sastiķēta kopā mitoloģija ar padomisko realitāti, un Jura Rozīša "Kuņas dēls", kas to pašu Kurbadu samiksē ar trimdas latviešu dzīvi. Kivirehka ironijai ir šis tas kopīgs gan ar Lāmu, gan ar Rozīti, bet ir arī kaut kas savs.
Šaubu nav - Kivirehks šobrīd ir viens no maniem iecienītākajiem autoriem, neatkarīgi no tā, vai viņa konkrētais darbs ir paredzēts lielam vai mazam lasītājam, viņš spēj pārsteigt gan ar savu, kā šķiet, neierobežoto fantāzijas lidojumu, gan ar to, ka viņš dara ko vairāk nekā tikai atkārto jau iepriekš realizētus paņēmienus.
2021-05-24
comments powered by Disqus