Kazhes pierakstu burtnīca

Ja jau es skatos mēmās ēras filmas, nav laikam dižs pārsteigums, ka arī savā grāmatu izvēlē esmu mazliet iegremdējies pagātnē. Ne gluži tādā ziņā, ka tas būtu bijis plānots, bet sagadījās tā, ka tagad esmu izlasījis vienīgo pilnībā saglabājušos antīkās literatūras romānu. Hā - tagad esmu entelektuālis!
Jāatzīmē, ka grāmatas uzrakstīšanas gads - 165. - no manas puses ir izvēlēts patvaļīgi, jo nav īsti zināms, vai Apulejs to uzrakstīja jaunībā vai vecumdienās, un šo konkrēto gada skaitli neesmu nevienā avotā redzējis, bet vismaz tas ietilpst periodā, par kuru ir droši zināms (vismaz avoti tā saka), ka Apulejs tolaik vispār bija dzīvs un pietiekamā vecumā, lai varētu uzrakstīt grāmatu, kurai ir nu jau teju divi tūkstoši gadu.
Sižeta šajā grāmatā ir ļoti daudz - centrālajā tā līnijā galvenais varonis tiek pārvērsts par ēzeli un vēlas atgūt cilvēka veidolu, taču ir daudz dažādu iestarpinājumu, kas atstāsta to, ko mēs dēvējam par mītiem un ko droši vien Apulejs pats neradīja, bet kas ir dzirdēti stāsti. Piemēram, par Amoru un Psihi. Un te ir gan stāsti par zagļiem, gan stāsti par krāptiem vīriem, gan par burvestībām, gan dieviem, īsi sakot - daudz un dažādu elementu, kas liek domāt arī par "1001 nakts pasakām" (it īpaši - kas attiecas uz seksa pilnākajām šīs grāmatas epizodēm). Lasīt bija visai grūti, jo grāmata man bija pieejama autentiskā 17.gadsimta tulkojumā uz angļu valodu, kas ne gluži perfekti sakrīt ar mūsdienu angļu valodu, un arī saturs nav gluži tāds, ar ko mēdzu saskarties ikdienā, bet pilnīgi noteikti bija interesanti, iespējams, pat tiešām kļuvu drusciņ gudrāks un zinošāks, un galvenais - varēšu lepoties, ka esmu šo grāmatu izlasījis (lai gan tiesa - visai pavirši). Bet nu interesanti - kaut ko šādu patiešām iepriekš nebiju lasījis.