Kazhes pierakstu burtnīca

Šīs dienas plāns bja atgriešanās Mariehamnā, kam galvenais iemesls bija tāds, ka mums paceļamajā radiusā vairs nebija neviena atlikuša kempinga, kā arī mums bija atlikušas vēl divas naktis - saprātīgs laika daudzums, ko pavadīt vienā kempingā. Mazāk aizraujošā daļa bija tāda, ka pusi no šī ceļa mēs jau bijām veikuši iepriekš - jo ceļš uz Mariehamnu veda caur Godby, kur jau bijām bijuši, kā arī šajā maršrutā nebija nekādu sevišķu apskates objektu, izņemot Kastelholmas pili, kuru mēs jau bijām apskatījuši.

Iespējams, tieši interesanto pieturvietu trūkums kļuva par iemeslu tam, ka Esterei šis brauciens izrādījās smagākais no līdz šim pieredzētajiem. Varbūt gan arī tas vienkārši bija summā sakrājies nogurums - kā pieaugušajam (un ar diezgan lielu rūdījumu, braucot ar velosipēdu), man šķita - iepriekšējo dienu ar riteņiem nebraucām, visi būs atkopušies, bet tā jau obligāti nav. Lai vai kā, šī bija tā diena, kad Estere daudz sūdzējās par nogurumu, par to, ka vairs nevar, ka vajag pauzi. Labi, posms līdz Godby aizritēja gana viegli (ignorējot, protams, daudzos paugurus), bet turpmākais bija smags. Un neko daudz jau tu palīdzēt nevari, turklāt sliktākais, ko es ļoti labi apzinos - tāda parasta pauzīte šādā situācijā jau neko daudz nelīdzēs. Ja tev ir spēku izsīkums, tu vari atpūsties stundu, vari atpūsties divas, bet nebūs tā, ka tu šajā laikā baigi atjaunosies. Jā, pirmās desmit minūtes atkal varēsi mīties tīri labi, bet visai drīz būsi turpat, kur pirms šīs pauzes. Vai vismaz tā allaž bija manā pieredzē tajos laikos, kad absolūts spēku izsīkums, braucot ar riteni, bija puslīdz regulāra parādība. Tagad pat reizēs, kad šķiet, ka vairs nevaru, patiesībā vēl varu (ko arī liecina tas, ka arī šajās reizēs nekādas super regulārās pauzes netaisu, tiesa - lielākoties cenšos jau iepriekš novērtēt, kāda tieši ir mana kapacitāte, lai tas totālais izsīkums neiestātos). Situācijai par labu nenāca apstāklis, ka īsti nebija vietas, kur mēs varētu normālu atpūtu sarīkot. Gluži vienkārši ceļa malā pat bez soliņa, saulē, stāties nav ne patīkami, ne lietderīgi, bet nekādu atpūtas vietu tur nebija. Noskatījām kartē vienu ezeru, pie kura cerējām nomesties zālītē, taču izrādījās, ka tā krasts bija daļēji brikšņi, daļēji slēgta teritorija, līdz ar to arī no šīs ieceres nekas nesanāca. Tā nu beigās sanāca, ka mēs tomēr varonīgi tikām līdz Mariehamnai, arī Estere savus kilometrus pieveica, un, kā jau to varētu sagaidīt no bērna, tikko nokāpusi no riteņa, atguva dzīvesprieku un gatavību skraidīt apkārt.





Mariehamnas kempingu mēs labi zinājām jau no iepriekšējā gada, turklāt šoreiz bijām ieradušies pirms ikgadējā rokfestivāla, nevis tā laikā, līdz ar to šajā ziņā viss bija kārtībā. Uzslējām telti teritorijas tālākajā galā, un ķērāmies pie ēst gatavošanas. Mazliet bēdīgi bija, ka kopš pagājušā gada kempinga virtuve bija kļuvusi nabadzīgāka katlu ziņā un vārīšanai nācās izmantot mūsu pašu mazo katlu, bet tā nebija liela bēda. Pēc ēšanas es aizbraucu pēc sava Ikdienas golfa punktu, kuru biju nostartējis vēl pirms ierašanās Mariehamnā, vietā, kas šķita drošāka no ūdens viedokļa, toties uz to nācās gabaliņu pabraukt. Pluss šim izbraucienam bija tāds, ka nobraucu gar Mariehamnas baseinu, kas raisīja domu - varētu uz to aiziet. Vēl redzēju disku golfa laukumu un tā malā - mūsu "paziņu" no Getas. Vēlāk šo satikām arī kempingā, tiesa, vairāk par ne pārāk draudzīgiem skatieniem komunikācijas mūsu starpā nebija.

Tad, kad es biju atpakaļ, bija Marinas kārta doties pēc Golfa (viņa to palaida no kempinga un dabūja turpat Mariehamnā, normāli pieejamā vietā), bet mana - ar bērniem uz rotaļu laukumiņu. Bijām noskaidrojuši, ka Mariehamnā nesen atklāts laukumiņš ar vairākām šļūcamajām trubām, un bērni ļoti gribēja uz to doties, tā arī izdarījām. Viņiem tur patiešām ļoti patika, kamēr man - ne tik ļoti, bet reizēm nepieciešams ļaut bērniem kārtīgi izspēlēties. Protams, ka viņi ne visai gribēja no laukumiņa iet prom arī tad, kad bijām tur atbilstoši manai izpratnei, pavadījuši pārāk daudz laika, bet beigās kaut kā izdevās no laukumiņa tikt prom bez skandalēšanas. Tiesa, ar to viss nebeidzās. Vispirms bērni gribēja iziet pa pastaigu taku gar mini zoo (to jau zinājām no pagājušā gada), apskatīt asti demonstrējošu pāvu, bet tad viņi ieraudzīja vēl vienu rotaļu laukumu (kurā arī jau bijām bijuši). Tā nu nācās vien man izbaudīt rotaļu laukumus pēc pilnas programmas. Vienlaikus, tā kā Estere bija varonīgi tikusi galā ar riteņbraukšanu, sevišķi nesūdzējos. Kad beidzot tikām no laukumiņiem prom, sekoja tradicionāls vakars kempingā bez jebkādiem piedzīvojumiem vai starpgadījumiem.


Nākamās dienas rīts mums sākās ar brokastīm ļoti bezkaunīgas vāveres sabiedrībā, kura uz aicinājumiem iet bekot nekādi nereaģēja un izklaidēja gan mūs, gan jauniešu pie blakus galdiņa. Pēc tam es devos uz aptieku, lai beidzot sāktu dakterēt savu kāju. Cietusī vieta joprojām neganti sāpēja, it īpaši, ja tai nejauši kaut minimāli pieskāros. Izstāstīju farmaceitam savu kaiti, manuprāt, lietoju pareizus vārdus, runāju par apdegumu, bet, kā vēlāk nācās secināt, viņš no šī, par spīti vārdiem "burn" un "poisonous plant" bija secinājis, ka esmu sastiepis potīti, līdz ar to man izsniedza ibuprofēna smēri. Labi, ka es ar tās lietošanu neaizrāvos, jo mani nepārliecināja sajūtas to lietojot, bet turpināju intensīvi kāju skalot, jo brīdī, kad saņēmos ar Google translate iztulkot šī līdzekļa instrukciju, tajā bija skaidri rakstīts: "Nelietot uz pušumumiem."



Nākamais plāna punkts bija Mariehamnas baseina ar stilīgu nosaukumu Mariebad apmeklējums. Vai tā bija prātīga doma ar manu pūžņojošo kāju iet uz baseinu? Gan jau ka nē, bet pirmkārt tas bija Esterei apsolīts kā dāvana vārda dienā, otrkārt - man nebija arī skaidrs, vai reāli no tā būs kāds sliktums vai nē, un vismaz sajūtu līmenī šķita, ka ja jau kāju ir nepieciešams skalot, tad kārtīga tās izdzīvošanās pa lielu ūdens daudzumu ļaunu tai nedarīs. Vēl, protams, jautājums par to indi, kas no tās, cik saprotu, joprojām izdalījās, bet te savukārt šķita, ka uz to ūdens daudzumu, kas ir baseinos, neko vairāk kā homeopātisku šķīdumu iegūt nevarēs. Un es neesmu tās filozofijas piekritējs, ka preparāta atšķaidīšana homeopātu gaumē to dara spēcīgāku, līdz ar to - gan jau saies.

Kamēr vispār Olandē viss ir diezgan dārgs, konkrēti baseina apmeklējums tāds nav. Man un abiem bērniem trīs stundu apmeklējums kopā izmaksāja 18 eiro, no tiem divus - par to, ka mums nebija atslēdziņas, ar ko aizslēgt savu skapīti, un patiesībā neviens arī neseko tam, cik tieši ilgi tu tur esi uzkavējies, līdz ar to laika limits ir drīzāk iz kategorijas "ar trim stundām jums vajadzētu pietikt", nevis - nokavēsi piecas minūtes un maksāsi sodu.



Bijām tikai nupat ienākuši baseina teritorijā, kad Jurģis paslīdēja un pārsita zodu. Pēcāk ar šo vēl drusku piedzīvojumu mums bija, bet nekā tāda, lai tagad vajadzētu par to rakstīt garus palagus - būs dzīvotājs, šūt nevajadzēja, un vispār rētas izdaiļo vīrieti (stulbs apgalvojums, manuprāt!). Lai vai kā, nekas tur neasiņoja, līdz ar to mūsu laiks baseinā ar šo kritienu nebeidzās, varējām izdzīvoties pa vairākiem baseiniem, izšļūkt pa trubu, neapmeklēt pirti, jo bērniem tur par karstu, pabraukāt uz putuplasta krokodila un haizivs, un visādi citādi jautroties trīs stundu garumā. Jā, es statistikai nopeldēju arī pāris normālā baseina garumus, lai varētu izpildīt #Baseininājumu, ja vien tas šogad turpinātos un ja to varētu pildīt ārpus Latvijas. Jā, bet jautrākais bija ar trubu. Tā Mariebādē ir tikai viena, toties 65 metrus gara. Estere pateica: "Nē, paldies!" Bet Jurģis gan gribēja braukt. Viens viņš nedrīkst un nevar, bet tētim klēpī jau var. Nebijām gan rēķinājušies, ka piezemēšanās pēc šī izbrauciena būs tāda, ka neizvairīties no paiešanas zem ūdens. Ja tev pēkšņi būtu jautājums: "Kādas ir emocijas, kad tavs četrgadnieks nekontrolēti paiet zem ūdens?", varu atbildēt - ne tās labākās. Izķeksēju uzreiz Jurģi ārā, un viņš man saka: "Negribu trubu!" Pilnībā viņu sapratu. Un tomēr nebiju pārsteigts, kad piecas minūtes vēlāk Jurģis pateica: "Gribu trubu!" Tā mēs kādas reizes septiņas nobraucām, pēc tam Jurģis atļāva arī man vienam divreiz nošļūkt. Vēl kārtīgi izkarsējāmies džakuzi un, protams, ka pēc trim stundām bērni bija apbēdināti, ka jau jāiet prom. Marina tikām izbraukāja ar riteni pa piekrasti, un noskatīja vietu, kur mēs varētu kaut ko uzēst. Tikām pie gardām vafelēm ar saldējumu.



Es nebūtu es, ja nebūtu paredzējis vēl kādu izklaidi - došanos apskatīties uz tiltu pār Lemstrēmas kanālu. Ar ko šis tilts ievērojams? Ar to, ka to reizi stundā uz desmit minūtēm slēdz mašīnām, pagriež sāniski un izlaiž/ielaiž jahtas. Brauciens nebija pārāk tāls - ap desmit kilometriem no Mariehamnas, izklaide diezgan vienkārša, bet pietiekami interesanta. Mums bija mazliet bažas, vai patiešām katrā stundā to tiltu vērs vaļā, var taču gadīties, ka nav neviena braucēja, bet izrādījās, ka tā ir objektīva nepieciešamība - tajās desmit minūtēs šo atveri izmantoja vismaz pārdesmit jahtas. Tad braucām atpakaļ. Es aizdevos pēc Golfa, pārējie - pa kempingu. Pa to laiku ieradās mūsu vācu paziņas, kuriem ieplānotais lielākais loks pa salām ar papildu prāmjiem bija izvērties par piedzīvojumu ar nakšņošanu kempingā, kas divus gadus nestrādā, ar atklājumu, ka viens maršrutā iekļautais prāmis šobrīd nekursē un līdz ar to - ar izbraucienu ar jūras taksometru. Es tikām toties pabiju Mariehamnas futbola stadionā, kur tobrīd notika treniņš, noskaidroju, ka biļete uz futbolu Olandē maksā divdesmit eiro, un... tas, šķiet arī viss.




Un tad sekoja mūsu garākā diena ceļojumā.

Kā arī laika prognoze to bija paredzējusi, lija visu nakti un arī no rīta lietus turpinājās. Gaidījām, kamēr tas pārstās būt ļoti spēcīgs, lai sadūšotos aiziet uz virtuvi. Kā to šādā rītā varēja gaidīt, iekštelpās visi galdi bija aizņemti, bet vismaz uz terases vieta mums atradās. Apsveicinājāmies ar vāciešiem, Marina turklāt vēl dabūja palādēt telefonu no Leo tēta spēka vācelītes (jo rozetes visas, protams, bija aizņemtas). Bezkaunīgā vāvere arī nebija manāma, līdz ar to joki par slapju vāveri izpalika. Ap vienpadsmitiem lietus pamazām mitējās, un telti jau vācām nost sausā laikā. Jāatzīst, ar laikapstākļiem šajā dienā mums patiesībā bija noveicies - slapjš rīts bija sīkums salīdzinoši ar variantu, ka lītu visu dienas otro pusi, mums būtu grūti atrast veidu, kā izturēt līdz vieniem naktī, kad bija gaidāms mūsu prāmis.

Izbraucām no kempinga, un uzreiz mūs piemeklēja šī brauciena pirmā un pēdējā tehniskā ķibele. Proti, ar lielu būkšķi un krakšķi sadalījās reizinātājos mana velosipēda priekšējais bagāžnieks, velosomām paslīdot pa asfaltu, vienā no tām izrīvējot nelielu caurumu. Skatījāmies, kā šo jautājumu risināt, talkā, protams, nāca līdzi paņemtie savilcēji (un vēl divas kāpšanas karabīnes), līdz ar to bagāžnieku kaut kā nostiprinājām un brauciens varēja turpināties (kāds nu brauciens patiesībā - tik vien kā klaiņošana par Mariehamnu vairāk kā 12 stundu garumā). Vizuāli šis risinājums neizskatījās pārliecinoši, bet izturības ziņā problēmu nebija un, ja pēc atgriešanās Rīgā es nebūtu uzreiz visu demontējis, domāju, ka šī konstrukcija vēl šobaltdien būtu darba kārtībā.


Pirmā ieplānotā aktivitāte bija paviesošanās Tallink birojā, lai noskaidrotu, kālab man neizdevās veikt checkin procesu telefonā. Ar to biju saskāries jau turpceļā, un tad man Tallinas ostā bija teikts, ka labāk jau nu būtu, ja mēs būtu savlaicīgi iečekojušies, tālab izlēmām kārtības labad mēģināt to izdarīt uz vietas, kā nekā laika mums bija atliku likām. Izrādījās gan, ka neko klātienē arī izdarīt nevar. Mazliet pažēlojos čalim pie lodziņa, ka izbraukšanas laiks pasmags, šis man pretī: Bet kā - tas taču ir labākais ballīšu laiks! Paskaidroju, ka esam ar diviem bērnudārza vecuma bērniem un velosipēdiem, un vīra atbilde bija: "Ņemu savus vārdus atpakaļ!"

Ko mēs darījām šīs dienas laikā? Meklējām kafejnīcu, kur uzēst pusdienas, atstājot riteņus salīdzinoši normāli pieskatītus (proti, mūsu redzes lokā). Nonācām iestādē, kas tirgoja kaut ko tādu, ko sauc par "Swedish flatbread" un kas izskatās pēc picas un kas manā gadījumā bija, protams, ar kabaču topingu. Jā, gandrīz aizmirsu kabaču stāstu. Viena no manām pēdējo gadu vājībām ir allaž atrast iespēju un ieganstu uzēst kādu kabaci. Arī mūsu Mariehamnas kempingā kādā reizē no veikala pārrados ar kabaci, taču kaut kā nebiju padomājis, ka šajā kempingā nav eļļas, līdz ar to sanāca, ka "cepu" kabaci ūdenī ar sāli, bet beigās, protams, abi ar Marinu ar gardu muti šo kabaci apēdām. Jā, un tajā ēstuvē arī dabūju kabaci. Braukājām šur un tur pa Mariehamnu, labprāt būtu vēlreiz paviesojušies vafeļu iestādē, bet tā rīta lietus dēļ tā arī nesāka strādāt.



Tad pusotru stundu pavadījām rotaļu laukumiņā. Man bija jautājums - vai ir iespējams laukumiņā palikt tik ilgi, lai bērni teiktu, ka viņiem ir apnicis. Pareizā atbilde - nē, nav iespējams, tie tomēr bijām mēs, kas izvēlējās doties prom, nevis viņi. Pa šo laiku Marina paspēja apmeklēt lietotu preču veikalu turpat blakus,kurā es ar bērniem biju ieskrējis jau pirmajā vakarā Mariehamnā, un tāpat kā mēs iepriekš, neko tur nenopirkt. Tāpat bija piedzīvojums ar tualeti, kurā neizdevās tikt, par spīti samaksātiem diviem eiro, tā rezultātā Marina sarunāja bezmaksas tualeti tuvējā kafejnīcā ar pamatojumu, ka mēs jau vienreiz par tualeti nupat samaksājām. Un es pavadīju kādas 15-20 minūtes, ar nazi zāģējot pušu jau pirms vairākiem gadiem daļēji saplīsušu velosomas stiprinājumu. Citkārt man tā nebūtu šķitusi laba laika pavadīšana, bet te bija nepieciešams taupīt telefona bateriju un jebkāda izklaide bija laba.


Kad mūsu limiti laika pavadīšanai laukumiņā bija izsmelti, devāmies izpildīt Ikdienas golfa uzdevumu (vienu vai divus, precīzi neatceros) un tad - ostas virzienā, pa ceļam uzlasot pārīti slēpņu. Tad ar bērniem devos pastaigā pa Jūras muzeja apkārtni, kamēr Marina sargāja riteņus. Pēc tam visi vēl apmeklējām vairākus slēpņus, no kuriem viens mūs aizveda uz mazliet slēgtu (bet ne aizslēgtu) ļoti simpātisku mini parku, kurš ir tik labi nomaskēts, ka bez slēpņa nemūžam to nebūtu pamanījuši. Pašu slēpni gan mēs neatradām, bet tas jau nav būtiski. Pamazām satumsa, un tad devāmies ostas virzienā, skatīties, kā tad būs ar tikšanu prāmī.







Bija vēl teju divas stundas līdz izbraukšanai, bet mūs ostā ielaida, varējām gaidīt iepriekšējā - Helsinku - prāmja pienākšanu un prognozēt, cik cilvēku no tā izkāps. Neatceros precīzi, cik lielas bija mūsu prognozes, bet pareizā atbilde bija - neviens. Un nav jau brīnums - no Somijas Mariehamnā pienāk gana daudz prāmju, lai nebūtu nepieciešams turp braukt ar tādu, kas darbadienā pienāk pusnaktī. Tikām uz mūsu prāmi gan devās gan itin daudz mašīnu, gan arī daži velobraucēji. Amizantākais bija, ka vienā no šīm mašīnām bija Mārtiņš, kas dzīvo mums blakus mājā un no kura es biju mēģinājis aizņemties veloturētāju (rīta pusē ar Mārtiņu pārmiju pārmijus vārdus uz prāmja), maza tā Latvija un maza tā pasaule.





Pārsteidzoši, bet bērni līdz vieniem naktī izturēja itin labi, pat Jurģis nebija pilnībā atplīsis. Un pirmais, ko Jurģis pavēstīja pēc iekāpšanas prāmī: "Ejam uz rotaļu istabu!" Nācās viņu apbēdināt, ka vienos naktī ir jāiet gulēt, nevis spēlēties. Desmit minūtes vēlāk gan viņš, gan Estere, protams, jau gulēja. Mums gluži tik ātri aizmigt neizdevās, bet tāpat daudz laika iemigšanai nebija nepieciešams.

Marina iepriekš bija satraukusies, vai mēs no rīta pamodīsimies gana agri, lai ne tikai paspētu laikā uz izkāpšanu, bet arī kaut cik padzīvoties pa prāmi. Kā jau to varēja gaidīt, gan bērni, gan arī mēs bijām augšā vēl ilgi pirms uzliktajiem modinātājiem. No rīta mazliet pavazājāmies pa prāmi, nopirkām kādu Lego un tad jau ieradāmies Tallinā, ar ko mūsu riteņbraukšana bija gandrīz cauri.

Kāpēc gandrīz? Pirmkārt, vajadzēja tikt līdz mašīnai, kas gan bija netālu. Otrkārt, bijām sarunājuši satikt Tallinā nu jau par pastāvīgo iedzīvotāju kļuvušo Vimbu un uzēst ar viņu kopā agrās pusdienas. Es vēl pamanījos arī Igaunijas galvaspilsētā izpildīt ikdienas golfa izaicinājumu, tad uzēdām, papļāpājām, un posāmies uz mašīnu un mājup. Iepriekš bija domāts, ka Tallinā varētu pāris dienas uzkavēties, biju domājis kopā ar Vimbu aiziet uz eirokausu futbola spēli, bet manas kājas dēļ bija izlemts ātrāk doties uz Rīgu un pie ģimenes ārsta, tad nu tā arī darījām. Brauciens līdz Rīgai aizritēja bez starpgadījumiem, un šis ceļojums bija noslēdzies. Atlika vien par to uzrakstīt. Un tagad vēl atliek vien uzrakstīt pēdējo, kopsavilkuma ierakstu ar pārdomām, vērtējumu, kādu atziņu un varbūt, ja būs noskaņojums, kādu muļķīgu dibena joku - jo kā gan bez dibena jokiem!