Der Weg ins Freie
Austriešu rakstnieks Artūrs Šniclers vislabāk ir zināms ar diviem saviem darbiem: romānu "Rondo" un garstāstu "Sapņu novele". Pirmo iespējams skatīt kā teātra iestudējumu Latvijā: Rondo kļuva par vienu no veiksmīgākajām izrādēm Ģertrūdes ielas teātrī kā mākslinieciski, tā domājams arī komerciāli, kamēr "Sapņu noveli" tu noteikti labāk zināsi filmas veidā - Stenlijs Kubriks to pārvērta par "Eyes Wide Shut". Cik man zināms, "Ceļš uz brīvību" citās formās kā vien grāmatā neko ievērojamu nav sasniedzis.
Grāmatas galvenais varonis ir Georgs fon Vegertins - aristokrātisks jauns vīrietis, kurš ir apdāvināts komponists, taču visai slinks un nedisciplinēts, līdz ar to viņa karjera uz priekšu virzās gaužām lēnām. Turklāt vispār pēc idejas viņam vajadzētu arī darbu - nav viņš gluži tik turīgs, kā no barona varētu gaidīt, taču arī šajā jautājumā viņš nesteidzas. Patiesību sakot, vispār steiga un darbība Georgam nav sevišķi raksturīgas. Tas pats ir arī personīgās dzīves frontē - attiecībās ar sievietēm viņš nesteidz uzņemties iniciatīvu un pieņemt lēmumus, tā vietā ļaujot visam iet pašplūsmā. Pat tad, kad Anna - viņa draudzene - paliek stāvoklī, Georgs nav gatavs īsti nekādai rīcībai, ja nu vienīgi solījumam "es jūs nepametīšu". Precēties viņam noteikti plānu nav, bet visādi citādi viņš seko principam, ka... nē, patiesībā viņš neseko nekādam principam, reizēm viņā parādās emocijas un pozīcija virzienā A, bet tikpat labi jau stundu vēlāk viņš domāt pilnīgi pretēji. Līdz ar to paredzēt skaistu nākotni viņa un Annas attiecībām nevar - arī tālab, ka reizēm gadās, ka Georgs Annu krāpj - turklāt pats nebūdams īsti sajūsmā par šādu rīcību no savas puses, bet vienlaikus - neko smagi arī nepārdzīvojot. Viņš tomēr ir laisks tipāžs, kuram ilgstošas drāmas nav sevišķi raksturīgas.
Itin centrāla šajā romānā ir ebreju un antisemītisma tēma. Kamēr pats Georgs ir vācietis, liela daļa cilvēku, kuru aprindās viņš apgrozās, ir ebreji - turklāt, kā jau ebrejiem pieklājas, katrs nelaimīgs savā veidā. Optimisti viņu vidū ir tie, kas tiecas pēc cionisma un izceļošanas uz Palestīnu ar domu, ka tur kādreiz ebrejiem būs mājas, tikām pesimistiskākie (tādi kā Georga draugs rakstnieks Bermans) uzskata, ka arī tur viņiem nekādu māju nebūs un nekur viņi nebūs iederīgi. Šniclers (pats būdams ebrejs) kritiski raugās uz laikam jau teju visiem saviem tēliem - ja nu vienīgi Terēze Golovski - sociāldemokrātu partijas aktīviste - šķiet izpelnāmies vairāk simpātiju kā pārējie. Ne, nav arī tā, ka viņš savus varoņus dēmonizētu vai censtos parādīt, kādi maitas ir visi cilvēki, bet ko gan grāmatas varoņiem var pārmest, tas ir darbīguma trūkumu, un lielā mērā - arī jūtu notrulinātību.
Vispār jau Georgs mani diezgan pamatīgi kaitināja, bet jāatzīst, ka uzrakstīta šī grāmata ir ļoti ticami, turklāt tā ir itin laba liecība tam, kāda bija dzīve Vīnē pirms 1. Pasaules kara - arī attiecībā uz antisemītisma tēmu, kura nebūt neaizsākās ar to, ka kādam jaunam vīram, kas vēlāk uzaudzēja muļķīgas ūsas, atteica vietu Mākslas akadēmijā. Izcili aizraujoša lasāmviela tā nav, bet gana tipiska savam laikmetam gan - un kaut kādā mērā no tās varētu būt ietekmējies arī Prusts, radot "Zudušo laiku meklējot".
Grāmatas galvenais varonis ir Georgs fon Vegertins - aristokrātisks jauns vīrietis, kurš ir apdāvināts komponists, taču visai slinks un nedisciplinēts, līdz ar to viņa karjera uz priekšu virzās gaužām lēnām. Turklāt vispār pēc idejas viņam vajadzētu arī darbu - nav viņš gluži tik turīgs, kā no barona varētu gaidīt, taču arī šajā jautājumā viņš nesteidzas. Patiesību sakot, vispār steiga un darbība Georgam nav sevišķi raksturīgas. Tas pats ir arī personīgās dzīves frontē - attiecībās ar sievietēm viņš nesteidz uzņemties iniciatīvu un pieņemt lēmumus, tā vietā ļaujot visam iet pašplūsmā. Pat tad, kad Anna - viņa draudzene - paliek stāvoklī, Georgs nav gatavs īsti nekādai rīcībai, ja nu vienīgi solījumam "es jūs nepametīšu". Precēties viņam noteikti plānu nav, bet visādi citādi viņš seko principam, ka... nē, patiesībā viņš neseko nekādam principam, reizēm viņā parādās emocijas un pozīcija virzienā A, bet tikpat labi jau stundu vēlāk viņš domāt pilnīgi pretēji. Līdz ar to paredzēt skaistu nākotni viņa un Annas attiecībām nevar - arī tālab, ka reizēm gadās, ka Georgs Annu krāpj - turklāt pats nebūdams īsti sajūsmā par šādu rīcību no savas puses, bet vienlaikus - neko smagi arī nepārdzīvojot. Viņš tomēr ir laisks tipāžs, kuram ilgstošas drāmas nav sevišķi raksturīgas.
Itin centrāla šajā romānā ir ebreju un antisemītisma tēma. Kamēr pats Georgs ir vācietis, liela daļa cilvēku, kuru aprindās viņš apgrozās, ir ebreji - turklāt, kā jau ebrejiem pieklājas, katrs nelaimīgs savā veidā. Optimisti viņu vidū ir tie, kas tiecas pēc cionisma un izceļošanas uz Palestīnu ar domu, ka tur kādreiz ebrejiem būs mājas, tikām pesimistiskākie (tādi kā Georga draugs rakstnieks Bermans) uzskata, ka arī tur viņiem nekādu māju nebūs un nekur viņi nebūs iederīgi. Šniclers (pats būdams ebrejs) kritiski raugās uz laikam jau teju visiem saviem tēliem - ja nu vienīgi Terēze Golovski - sociāldemokrātu partijas aktīviste - šķiet izpelnāmies vairāk simpātiju kā pārējie. Ne, nav arī tā, ka viņš savus varoņus dēmonizētu vai censtos parādīt, kādi maitas ir visi cilvēki, bet ko gan grāmatas varoņiem var pārmest, tas ir darbīguma trūkumu, un lielā mērā - arī jūtu notrulinātību.
Vispār jau Georgs mani diezgan pamatīgi kaitināja, bet jāatzīst, ka uzrakstīta šī grāmata ir ļoti ticami, turklāt tā ir itin laba liecība tam, kāda bija dzīve Vīnē pirms 1. Pasaules kara - arī attiecībā uz antisemītisma tēmu, kura nebūt neaizsākās ar to, ka kādam jaunam vīram, kas vēlāk uzaudzēja muļķīgas ūsas, atteica vietu Mākslas akadēmijā. Izcili aizraujoša lasāmviela tā nav, bet gana tipiska savam laikmetam gan - un kaut kādā mērā no tās varētu būt ietekmējies arī Prusts, radot "Zudušo laiku meklējot".
2017-05-25
comments powered by Disqus