Kara dienasgrāmatas 1939-1945
Varētu padomāt, ka šīs dienasgrāmatas Otrā pasaules kara laikā rakstījusi pasaulslavenā bērnu rakstniece Astrida Lindgrēne (Lindgrēna). Taču tā, protams, nav. Kā nekā Otrā pasaules kara gados pasaulslavenas bērnu rakstnieces ar šādu vārdu nemaz nebija. Šajā laikā Astrida Lindgrēne bija divu bērnu māte, kas pa vakariem piestrādāja darbā ar no ārzemēm ienākoša pasta cenzēšanu. Un līdzās tam viņa rakstīja dienasgrāmatu, kurā dokumentēja kara gaitu, lika iekšā avīžu izgriezumus un arī pārkopēja šādas tādas no ienākošajām vēstulēm (amizanti, ka par šo viņas papilddarbu nezināja viņas ģimene, kamēr dienasgrāmatā no tā nonāca acīmredzami nelegāls saturs).
Uzskatu, ka šī dienasgrāmata būtu ievērības cienīga un lasīšanas vērta pat tad, ja tās autore nebūtu vēlāk kļuvusi par slavenu rakstnieci - kā laikmeta liecība, un arī konkrēti autores attieksmes pret pasauli dēļ. Taču skaidrs, ka Lindgrēnes popularitāte nenāk par ļaunu arī šīs grāmatas panākumiem. Un vēl jo vairāk šī grāmata ir aktuāla tagad - kad ilgtermiņa karš Eiropā atkal ir realitāte un kad absolūti nav skaidrs - kā tas viss beigsies. Ai, negribas rakstīt par aktuālo realitāti, tik ļoti tā ir sapista, centīšos vairāk fokusēties uz Otro pasaules karu zviedrietes acīm.
Tātad, īpatnība ir tāda, ka Zviedrija bija viena no ļoti nedaudzām Eiropas valstīm, kurā šis karš tiešā veidā nenotika (vēl tas pats attiecas uz Šveici, Īriju, Spāniju un Portugāli), un dzīve ritēja gandrīz normāli. Tieši tas arī veido lielāko kontrastu un dara šo grāmatu īpašu. Lindgrēne var vienā rindkopā raksturot šausmas, ko okupētajās teritorijās pastrādā brūnie vai sarkanie, bet nākamajā - stāstīt par to, ka Lieldienās ēsta briežu aknu pastēte un dzerts šampanietis (ok, ne obligāti tieši šādi, bet - tu uztver domu). Proti, viņa pati lieliski apzinājās, cik ļoti viņu realitāte kontrastēja ar to nevaldāmo ugunsgrēku, kas plosījās visapkārt. Un - jā, pašas Lindgrēnes pozīcija laika gaitā arī fluktuēja - te viņa sūdzējās par to, ka Zviedrijas augstākās amatpersonas nerīkojas gana cienījami un drosmīgi, bet te atkal atzina - īsti jau izvēles nebija, citādi būtu sliktāk. Par ko gan nav šaubu - simpātiju viņai nebija ne pret ūsaino vīreli, kas bija caurkritis mākslinieks, ne otru ūsaino vīreli, kas bija tikpat caurkritis garīgā semināra audzēknis. Un viņai bija ļoti žēl to tautu, kuras nonāca viena vai otra pakļautībā. Te būtu vērts piebilst, ka mani pārsteidz, kā tas nākas, ka Astridas Lindgrēnes grāmatas vēlāk kļuva tik ļoti iemīļotas un populāras padomijā - nekas, ka šī dienasgrāmata dienasgaismu ieraudzīja vien 2015. gadā - neticu, ka viņas attieksme pret boļševismu būtu laika gaitā tik ļoti mainījusies, ka viņai viegli varētu piedot šīs "jaunības kļūdas". Baltijas valstu okupācija - tas viņas acīs ir neapstrīdams fakts, tas pats attiecas uz Somijas varonīgo karu pret okupantiem no Austrumiem. Un - atzinums, ka lielas starpības, zem kura no briesmoņiem dzīvot - nacistiem vai komunistiem - nav, taču kā ārietei viņai prognozējami sarkanie šķita vēl sliktāki par brūnajiem.
No vienas puses šī grāmata lasās ļoti viegli un ātri - tā tomēr ir Astrida Lindgrēne, kas to rakstījusi, no otras - iespējams, ka šo ātro lasīšanu veicina vēlme - kaut ātrāk tas būtu pāri, jo galīgi nav tā, ka tie notikumi būtu izbaudāmi (jo īpaši - saliekot tos kopā ar situāciju mūsu desmitgadē). Un, protams, tas viss raisa daudz smagu pārdomu, kas galīgi neveicina ticību laimīgākai nākotnei un sakarīgām cilvēces perspektīvām. Bet - tas gaišums, kas staro no Lindgrēnes tintes - tas ir jūtas arī pāri astoņdesmit gadiem laika. Viņa no vienas puses, protams, vēlēja nāvi kara noziedzniekiem gan vienā, gan otrā "Lielā tēvijas kara" frontes pusē, bet no otras - viņai bija arī žēl bezjēdzīgo upuru, neatkarīgi no tā, kurā armijā tie bija iesaukti. Un - viņa pat pauž nosodījumu baltiešu izdošanai padomijai, kas jau dienasgrāmatas beigās, protams, ka notiek. Nenoliedzami, ka viņa bija savas tautas sirdsapziņa arī tajos laikos, kad viņas tauta nezināja - kas tā Astrida tāda. Jā, dienasgrāmatas beigās viņa palēnām sāk kļūt par to Astridu, kuru pasaule iepazina - Pepija Garzeķe pamazām sāka savu uzvaras gājienu, kas bija vēl daudz spēcīgāks nekā Sabiedrotajiem kara otrajā pusē, bet pati autore to vēl līdz galam neapzinājās - tekstā parādās ne vairāk kā cerība, ka "varbūt kaut kas sanāks", bet ne par kādiem ilgtermiņa plāniem tur nav ne runas.
Līdz ar to jāsaka - šo ir vērts lasīt ne tikai tad, ja esi uzaudzis ar Karlsonu, Lenebergas Emīlu un Pepiju. Bet vienlaikus - ja viena no tavām mīļākajām grāmatām bērnībā būs bijusi par Brāļiem Lauvassirdīm - tu sapratīsi, kā tas nākas, ka tieši Astrida Lindgrēne uzrakstīja šo grāmatu.
Uzskatu, ka šī dienasgrāmata būtu ievērības cienīga un lasīšanas vērta pat tad, ja tās autore nebūtu vēlāk kļuvusi par slavenu rakstnieci - kā laikmeta liecība, un arī konkrēti autores attieksmes pret pasauli dēļ. Taču skaidrs, ka Lindgrēnes popularitāte nenāk par ļaunu arī šīs grāmatas panākumiem. Un vēl jo vairāk šī grāmata ir aktuāla tagad - kad ilgtermiņa karš Eiropā atkal ir realitāte un kad absolūti nav skaidrs - kā tas viss beigsies. Ai, negribas rakstīt par aktuālo realitāti, tik ļoti tā ir sapista, centīšos vairāk fokusēties uz Otro pasaules karu zviedrietes acīm.
Tātad, īpatnība ir tāda, ka Zviedrija bija viena no ļoti nedaudzām Eiropas valstīm, kurā šis karš tiešā veidā nenotika (vēl tas pats attiecas uz Šveici, Īriju, Spāniju un Portugāli), un dzīve ritēja gandrīz normāli. Tieši tas arī veido lielāko kontrastu un dara šo grāmatu īpašu. Lindgrēne var vienā rindkopā raksturot šausmas, ko okupētajās teritorijās pastrādā brūnie vai sarkanie, bet nākamajā - stāstīt par to, ka Lieldienās ēsta briežu aknu pastēte un dzerts šampanietis (ok, ne obligāti tieši šādi, bet - tu uztver domu). Proti, viņa pati lieliski apzinājās, cik ļoti viņu realitāte kontrastēja ar to nevaldāmo ugunsgrēku, kas plosījās visapkārt. Un - jā, pašas Lindgrēnes pozīcija laika gaitā arī fluktuēja - te viņa sūdzējās par to, ka Zviedrijas augstākās amatpersonas nerīkojas gana cienījami un drosmīgi, bet te atkal atzina - īsti jau izvēles nebija, citādi būtu sliktāk. Par ko gan nav šaubu - simpātiju viņai nebija ne pret ūsaino vīreli, kas bija caurkritis mākslinieks, ne otru ūsaino vīreli, kas bija tikpat caurkritis garīgā semināra audzēknis. Un viņai bija ļoti žēl to tautu, kuras nonāca viena vai otra pakļautībā. Te būtu vērts piebilst, ka mani pārsteidz, kā tas nākas, ka Astridas Lindgrēnes grāmatas vēlāk kļuva tik ļoti iemīļotas un populāras padomijā - nekas, ka šī dienasgrāmata dienasgaismu ieraudzīja vien 2015. gadā - neticu, ka viņas attieksme pret boļševismu būtu laika gaitā tik ļoti mainījusies, ka viņai viegli varētu piedot šīs "jaunības kļūdas". Baltijas valstu okupācija - tas viņas acīs ir neapstrīdams fakts, tas pats attiecas uz Somijas varonīgo karu pret okupantiem no Austrumiem. Un - atzinums, ka lielas starpības, zem kura no briesmoņiem dzīvot - nacistiem vai komunistiem - nav, taču kā ārietei viņai prognozējami sarkanie šķita vēl sliktāki par brūnajiem.
No vienas puses šī grāmata lasās ļoti viegli un ātri - tā tomēr ir Astrida Lindgrēne, kas to rakstījusi, no otras - iespējams, ka šo ātro lasīšanu veicina vēlme - kaut ātrāk tas būtu pāri, jo galīgi nav tā, ka tie notikumi būtu izbaudāmi (jo īpaši - saliekot tos kopā ar situāciju mūsu desmitgadē). Un, protams, tas viss raisa daudz smagu pārdomu, kas galīgi neveicina ticību laimīgākai nākotnei un sakarīgām cilvēces perspektīvām. Bet - tas gaišums, kas staro no Lindgrēnes tintes - tas ir jūtas arī pāri astoņdesmit gadiem laika. Viņa no vienas puses, protams, vēlēja nāvi kara noziedzniekiem gan vienā, gan otrā "Lielā tēvijas kara" frontes pusē, bet no otras - viņai bija arī žēl bezjēdzīgo upuru, neatkarīgi no tā, kurā armijā tie bija iesaukti. Un - viņa pat pauž nosodījumu baltiešu izdošanai padomijai, kas jau dienasgrāmatas beigās, protams, ka notiek. Nenoliedzami, ka viņa bija savas tautas sirdsapziņa arī tajos laikos, kad viņas tauta nezināja - kas tā Astrida tāda. Jā, dienasgrāmatas beigās viņa palēnām sāk kļūt par to Astridu, kuru pasaule iepazina - Pepija Garzeķe pamazām sāka savu uzvaras gājienu, kas bija vēl daudz spēcīgāks nekā Sabiedrotajiem kara otrajā pusē, bet pati autore to vēl līdz galam neapzinājās - tekstā parādās ne vairāk kā cerība, ka "varbūt kaut kas sanāks", bet ne par kādiem ilgtermiņa plāniem tur nav ne runas.
Līdz ar to jāsaka - šo ir vērts lasīt ne tikai tad, ja esi uzaudzis ar Karlsonu, Lenebergas Emīlu un Pepiju. Bet vienlaikus - ja viena no tavām mīļākajām grāmatām bērnībā būs bijusi par Brāļiem Lauvassirdīm - tu sapratīsi, kā tas nākas, ka tieši Astrida Lindgrēne uzrakstīja šo grāmatu.
2025-02-11
comments powered by Disqus