Riests. Dobjš rējiens. Nāve
Divu lietuviešu dejotāju performance tās VVTF programmas daļas ietvaros, ko sauc "studentu šķūnis". Kamēr par citām pieaugušajiem paredzētajām izrādēm festivālā to aprakstā bija teikts kas līdzīgs kā "ja pēc izrādes esat gatavi ar savām atvasēm pārrunāt izrādē redzēto, droši ņemiet viņus līdzi", par šo Marina trāpīgi raksturoja: "Ja Pēc izrādes esat gatavi ar citiem pieaugušajiem pārrunāt izrādē redzēt, droši ņemiet viņus līdzi." Šis lasāms kopā ar skatītājiem sniegtu svarīgu informāciju izrādes aprakstā: "Izrādē paredzētas kailuma ainas."
Tās anotācija vēsta sekojošo:
Šis, komplektā ar izrādes nosaukumu patiesībā diezgan labi raksturo to, kas bija redzams uz Valmieras teātra Jaunās skatuves. Vienlaikus - neko tas neraksturo, ja neesi šo performanci piedzīvojis. Divas jaunas sievietes, kas ģērbtas vien apakšveļā, izpilda dažādus vingrinājumus ar laukakmeņiem. Trausa, maiga miesa un tās saspēle ar cietu un galīgi ne trauslu matēriju. Dzīvnieciskums visā šajā, raustītas kustības. Brīžam - dzīvnieciska iekāre, ne jau velti - riests. Lielāko izrādes daļu mākslinieces dzīvo tādu kā patstāvīgu dzīvi uz skatuves, vien tuvāk beigām viņas atklāj viena otras klātbūtni, bet arī šī satuvināšanās ir ar atsvešinātības sajūtu. Nu, jā, un aptuveni tad viņas viena otru atbrīvo no krūšturiem, tādējādi šo visu vērot kļūst vēl mazliet nekomfortablāk. Atkal jau Marinas novērojums: šajā performancē ārpus komforta zonas ir nevis mākslinieces, bet gan skatītāji. Protams, ja aiz šī iestudējuma stāvētu kāds pusmūža vīrietis - režisors, tā pati performance šķistu pilnīgi citādāk traktējama, taču domājams, ka vienīgais iesaistītais vīrietis - priekšnesuma diezgan biedējošā audio celiņa autors Ramūns Kalinausks, diez vai būs bijis tas, kas noteicis horeogrāfijas saturu.
Lai saprastu izrādes horeogrāfijas būtību, par ļaunu noteikti nebūtu nākusi kāda programmiņa, kas padarītu pieredzēto skaidrāku nekā tie četri vārdi, kas ir priekšnesuma nosaukumā. Bet no otras puses - varbūt nevajag, jo pārāk liela skaidrība arī var nākt par ļaunu. Noteikti varu teikt, ka šī nebūs tā performance, par kuru es kādam teikšu: "Tev šis noteikti ir jāredz!" (tas vispār būtu super dīvains saturs, kuru rekomendēt), taču uzskatu, ka mūsu festivāla pieredzē tā bija gana vērtīga pieturvieta, un man nudien nav iebildumu, ka VVTF ietvaros ne viss un ne visi iet vieglāko un mazākās pretestības ceļu.
Vēl jāpiebilst, ka fiziski visnotaļ mokošie balansa vingrinājumi uz akmeņiem gan man, gan Marinai atgādināja regulārās darbības ar līdzsvara virsmu viesojoties pie mūsu fizioterapeites, ar to vien piebildi, ka mēs šos vingrinājumus veicam apģērbtā veidā. Un, jā - tehniskā ziņā priekšnesuma izpildījums ir visnotaļ sarežģīts, tas galīgi nav gadījums, kur šoka vērtība ir vienīgā vērtība.
Tās anotācija vēsta sekojošo:
Performance, kas pēta cilvēku attiecības un mīlestību. Tā pievēršas tam, kas slēpjas aiz maiguma un tuvības. Pēta to, kā alkas pēc saiknes izpaužas caur mūsu iedzimto dzīvnieciskumu, distanci un apslēpto pieredzi.
Šis, komplektā ar izrādes nosaukumu patiesībā diezgan labi raksturo to, kas bija redzams uz Valmieras teātra Jaunās skatuves. Vienlaikus - neko tas neraksturo, ja neesi šo performanci piedzīvojis. Divas jaunas sievietes, kas ģērbtas vien apakšveļā, izpilda dažādus vingrinājumus ar laukakmeņiem. Trausa, maiga miesa un tās saspēle ar cietu un galīgi ne trauslu matēriju. Dzīvnieciskums visā šajā, raustītas kustības. Brīžam - dzīvnieciska iekāre, ne jau velti - riests. Lielāko izrādes daļu mākslinieces dzīvo tādu kā patstāvīgu dzīvi uz skatuves, vien tuvāk beigām viņas atklāj viena otras klātbūtni, bet arī šī satuvināšanās ir ar atsvešinātības sajūtu. Nu, jā, un aptuveni tad viņas viena otru atbrīvo no krūšturiem, tādējādi šo visu vērot kļūst vēl mazliet nekomfortablāk. Atkal jau Marinas novērojums: šajā performancē ārpus komforta zonas ir nevis mākslinieces, bet gan skatītāji. Protams, ja aiz šī iestudējuma stāvētu kāds pusmūža vīrietis - režisors, tā pati performance šķistu pilnīgi citādāk traktējama, taču domājams, ka vienīgais iesaistītais vīrietis - priekšnesuma diezgan biedējošā audio celiņa autors Ramūns Kalinausks, diez vai būs bijis tas, kas noteicis horeogrāfijas saturu.
Lai saprastu izrādes horeogrāfijas būtību, par ļaunu noteikti nebūtu nākusi kāda programmiņa, kas padarītu pieredzēto skaidrāku nekā tie četri vārdi, kas ir priekšnesuma nosaukumā. Bet no otras puses - varbūt nevajag, jo pārāk liela skaidrība arī var nākt par ļaunu. Noteikti varu teikt, ka šī nebūs tā performance, par kuru es kādam teikšu: "Tev šis noteikti ir jāredz!" (tas vispār būtu super dīvains saturs, kuru rekomendēt), taču uzskatu, ka mūsu festivāla pieredzē tā bija gana vērtīga pieturvieta, un man nudien nav iebildumu, ka VVTF ietvaros ne viss un ne visi iet vieglāko un mazākās pretestības ceļu.
Vēl jāpiebilst, ka fiziski visnotaļ mokošie balansa vingrinājumi uz akmeņiem gan man, gan Marinai atgādināja regulārās darbības ar līdzsvara virsmu viesojoties pie mūsu fizioterapeites, ar to vien piebildi, ka mēs šos vingrinājumus veicam apģērbtā veidā. Un, jā - tehniskā ziņā priekšnesuma izpildījums ir visnotaļ sarežģīts, tas galīgi nav gadījums, kur šoka vērtība ir vienīgā vērtība.
2026-08-08
comments powered by Disqus