Kazhes pierakstu burtnīca

Nebiju lasījis nevienu grāmatu krieviski kopš šī gada februāra, un arī tagad man bija diezgan grūti saņemties kaut ko lasīt šajā valodā. Vienlaikus Boriss Akuņins ir viens no tiem krievu literātiem, par kuriem nav šaubu, kurā pusē viņi ir. Ne velti viņš putinzemi pameta 2014. gadā, un arī tagad galīgi neslēpj savu viedokli par to, ar ko nodarbojas viņa dzimtene. Jāatzīst, ka man pat šobrīd nav skaidrs - cik daudz vispār ir tādu krievu rakstnieku, kuru darbi man šķiet pieņemami. No dzīvajiem un man zināmajiem laikam vēl tikai Vladimirs Sorokins, Ludmila Uļicka un Viktors Šenderovičs atbilst šim kritērijam.

Lielākā daļa Akuņina romānu vēsta par 19. gadsimta detektīvu Erastu Fandorinu, kamēr šī grāmata ietilpst atsevišķā sērijā, kurā gan arī parādās Fandorini, bet ne Erasts. Romāna galvenais varonis ir Nikolass Fandorins - no Anglijas uz mūsdienu Krieviju pārcēlies vēsturnieks, kurš vada privātfirmu, kuras nosaukums latviešu valodā zaudē savu būtību - tā būtu “Padomu valsts” (krieviski “strana sovetov” reizē ir gan padomu, gan padomju valsts), proti, viņš patiešām cilvēkiem sniedz padomus sarežģītās dzīves situācijās. Tiesa, romāna ietvaros viņš galvenokārt iekuļas tādās situācijās, kur padoms noderētu vairāk pašam, itin bieži apdraudēta ir ne vien viņa, bet arī viņam tuvāko cilvēku dzīvība. Tāpat romānam ir otra sižeta līnija, kas skar Nikolasa senčus imperatores Katrīnas valdīšanas laikā - tur ir pirmsskolas vecuma vunderkinds, kura tēva mūža sapnis ir kļūt par stipri padzīvojušās imperatores favorītu (pirms desmit gadiem viņš bijis šim sapņu statusam jau pavisam tuvu, izturot testu ar kādu vecāku un vēl mazāk simpātisku galma dāmu, taču neveiksmīgas apstākļu sakritības rezultātā savu mērķi viņam nebija izdevies sasniegt. Šajā sižeta līnijā arī būs intrigas, slepkavības, viltus un apmāns, kā arī visai kritiska attieksme pret dižo Krievzemes pagātni (kamēr mūsdienās ne īpaši vairāk sajūsmas no autora puses jūtams par tās diženo tagadni).

Raksturīgi Akuņinam, arī “Ārpusklases lasīšana” nav gluži vienkārši detektīvromāns - viņa varoņi ir pārāk sarežģīti, iekšēju pretrunu mocīti, arī pati proza ir daudz inteliģentāka nekā žanra kanoni to paredz, un tas arī ir šīs grāmatas skaistums. Tas un eleganti savērptā mistērija. Situācijā, kad neprasās kaut kas pārāk sarežģīts, bet vienlaikus rūpējies par to, lai nenolaistos zemāk par kādu latiņu intelektuālajā ziņā, droši rekomendējama grāmata.