Ciemos pie Ziemassvētku vecīša: no Tallinas prāmja līdz Oulu
Vēl jau viss nebija nokavēts, vismaz ne oficiāli, tāpēc braucu tik ātri, cik tas bija iespējams, pārmērīgi neriskējot ar bezkaunīgu ātruma pārkāpšanu. Jā, visu laiku mazliet ātrāk nekā es brauktu normālos apstākļos, bet ne mežonīgi ātri. Vismaz luksoforu maršrutā nebija daudz. Bet, sasodīts, es tiešām nezināju, ka Tallinā ir otra osta sasodīti tālu no pilsētas centra. Raitis gan iepriekšējā bija Marinai teicis, lai mēs pārliecināmies, no kurienes ir prāmis, bet es tajā brīdī nebiju klāt. Protams, tas nemaina apstākli, ka man vajadzēja izpētīt, ko tieši esmu nopircis, un, nu, jā - man šādi fēleri gadās diezgan bieži. Marina paziņoja, ka ja tā - tad viņai nāksies turpmāk pašai ķerties pie prāmju biļešu iegādes, jo man nevar uzticēties. Vari minēt, kurš pirka biļetes atpakaļceļam. Vari arī neminēt - tas biju es, un atkal neiztiku bez kādas aplamības, bet par to - kad tam pienāks laiks.
Ostas teritorijā ieradāmies aptuveni 40 minūtes pirms prāmja atiešanas laika. Marina, šķiet, sevišķi necerēja, ka mēs paspēsim, es, protams, cerības nezaudēju. Piebraucām pie lodziņa (rindas nebija), steigā no bagāžnieka paķēru pases, un uzreiz apvaicājos: "Are we just late or very late?" un pretī saņēmu laipnu: "You're just on time!" Tomēr nebija tik traki, paspējām!
Prāmis gan bija savdabīgs - ne velti tas brauca no Tallinas kravas ostas uz Helsinku kravas ostu un tā nosaukumā bija vārds "Cargo". Tas nozīmēja, ka gandrīz nekādu izklaides iespēju uz prāmja nebija - tikai Truck driver's lounge, bet tur mūs iekšā nelaistu. Un vēl šis prāmis brauca ilgāk nekā normālais. Bet visādi citādi nebija par ko sūdzēties - uz prāmi mēs bijām paspējuši, nekāda plānu maiņa nebija nepieciešama. Jā, labprāt citkārt es ierastos savlaicīgāk un vispār neizbrauktu septiņos no rīta. Taču galvenais - mēs tikām uz Somiju!
Nekādu fenomenālu plānu attiecībā uz apskates objektiem mums šai dienai nebija - tik vien, kā aizbraukt pietiekami tālu, lai būtu kaut kur aizbraukts, proti, līdz Jīvaskīlas pilsētai. Tie nebija pat ne 300 kilometri, un lai arī prāmis bija lēns, toties tas bija izbraucis agri, proti, jau ap desmitiem bijām no tā ārā. Tiesa, mēs nebijām ierastajā ostā Helsinku centrā, bet tam bija arī savi plusi - kravas osta arī tajā galā atrodas nekurienē, un no nekurienes parasti neveidojas milzu korķi, it īpaši, ja vieglie auto, kurus ārā laiž kā pirmos, nav pamata auditorija.
Navigācijai pateicām - brauksim uz Lahti, kas bija ieplānota kā pirmā pieturvieta un arī vieta, kur paēst pusdienas. Laikapstākļi šajā dienā mūs nelutināja - summāri pat varētu teikt, ka bija lietaināks nekā iepriekšējā dienā Tallinā, jo tur par spīti slapajam rītam, itin lielu dienas daļu pavadījām ārā un sausi, kamēr šeit arī bijām sausi, bet tikai mašīnā. Kaut kā man šķita ļoti aizdomīgs maršruts, ko mums piedāvāja navigācija, un arī laika daudzums, lai sasniegtu Lahti, šķita pārmērīgs. Kādu laiku ieteikumiem sekojām, bet tad tomēr palūdzu Marinu pārliecināties, vai maršruta plānotājam nav doti kādi netradicionāli ieteikumi un izrādījās - bija gan, proti, izvairīties no lielajiem autoceļiem. Nomaini navigācijas iestatījumus, kilometru skaits nemainās, taču nepieciešamais laiks, lai nokļūtu Lahti, samazinās par stundu.
Lahti bijām kārtīgi jau iepazinuši pagājušogad, kad šīs pilsētas tuvumā mums bija viena no kempinga bāzes nometnēm (tajā bija paredzēts atgriezties arī šī brauciena noslēgumā), tāpēc šoreiz pieņēmām, ka šajā pilsētā mums pietiks ar vienu centrālo plāna punktu - pusdienām. Arī laiks bija tāds, ka neko vairāk darīt neprasījās. Novietojām auto pazemes stāvvietā zem pilsētas centrālā laukuma, uzlikām to lādēties, un devāmies meklēt kādu ēstuvi. Nekur tālāk par šo laukumu arī neaizgājām - nonācām Āzijas virtuvē, kur uzpildījāmies ar rīsiem un gaļu tie, kuri tādu ēd, un ar rīsiem un tofu tie, kuri neēd. Nekā cita Lahti nedarījām, tāpat jau zināms, ka īsti nekā cita, ko apskatīt, kā vien lielais tramplīns, šajā pilsētā nav.
Braucām tālāk Jīvaskīlas virzienā. Kādā brīdī lietus pārstāja līt, izmantojām to kā ieganstu izlocīt kājas un aizstaigāt līdz kādam slēpnim (tādu Somijas ceļmalās ir daudz), bet atceļā no tā, protams, tomēr salijām. Ne gluži dramatiski, bet bija skaidrs, kaj šajā laikā pārmērīgi aizrauties ar vazāšanos pa svaigu gaisu nevajadzētu. Apskatījām pie reizes vienu no nebeidzamajiem Somijas ezeriem. Ja būtu drusku siltāks un nebūtu pirmdiena, es tajā būtu nopeldējies - apstākļi bija piemēroti, tomēr biju pārliecināts, ka šīs nedēļas laikā gadīsies arī kāda situācija, kur peldēšanās šķitīs pašsaprotamāka.
Kempingu biju noskatījis dažu kilometru attālumā no Jīvaskīlas pilsētas centra, un mums paveicās, ka tajā ieradāmies tajā dienas daļā, kad nelija - tas pat šķita pārsteidzoši, telti uzslējām bez stresa (iepriekš biju jau satraucies - varbūt ir tāds slapjums, ka prātīgāk būtu palikt namiņā; Marina teica - ja lieti turpināsies, šo vēl paspēsim, pagaidām vismaz mūsu mantas ir sausas), salikām tajā mantas, un pārvietojām auto uz publisko stāvvietu. Šis bija vienīgais kempings mūsu ceļojumā, kur mašīna un mēs nedrīkstējām atrasties pa nakti blakus. Marinai bija ieplānots aiziet paskriet, ko mīļu prātu viņai atļāvām, pārējie palikām kempinga virtuvē, kur lielākoties neviena cita nebija. Kempings atradās līdzās kalnu slēpošanas trasei, kura vasarā prognozējami ir slēgta, un pamatīgam "tarzāna" tipa fizisko atrakciju parkam, kurš bija vaļā un kurā, par spīti pamatīgajām lietavām, pat bija cilvēki. Jā, Marina savā skrējienā kārtīgi izmērcējās, bet vismaz nosalusi, šķiet, nebija.
Kaut kā bija sanācis tā, ka ar bērniem pavadītais laiks arī mani bija noskaņojis, ka vēlos aiziet pastaigā vienatnē, izbaudīt kādu brīdi klusuma un vientulības. Pie reizes devos apskatīt tuvumā esošo alu (to, kas ceturtajā deklinācijā, nevis trešajā), no kuras gan nekā diža nebija. Vai pareizāk - kaut kāds labums tai alai bija, tajā varēja uz brīdi patverties no lietus, taču diemžēl nācās vien līst no tās laukā. Rezultātā līdz ādai izmirku, un, kas vēlāk izrādījās būtiski - saslapināju savas skriešanas botas. Skrējiena beigu daļā veicu peldi ezerā, kuru nācās paildzināt salīdzinājumā ar iecerēto - grasījos jau nākt krastā, kad konstatēju, ka garām ezeram dodas sieviete rīta pastaigā. Tā kā peldēt biju devies Vimbas peldkostībā, izlēmu, ka varu vēl dažas minūtes padzīvoties pa ūdeni. Par laimi, gājēju satiksme te nebija sevišķi intensīva, pēc sievietes aiziešanas mierīgi tiku ārā no ūdens.
Šķiet, nekā cita ievērības cienīga šajā dienā nebija - pie miera devāmies maksimāli ātri, jo cēlušies bijām agri, un apstākļi nebija tādi, lai varētu doties kādās kopīgās pastaigās.
Nākamajā rītā nelija, un man šis rīts sākās ar skrējienu. Vispār šajā ceļojumā biju sev devis uzdevumu - izskriet pa reizei katrā vietā, kur paliekam pa nakti. Ja ņem vērā, ka tikai vienā kempingā plānā bija divas naktis, tas pat bija relatīvi ambiciozi, bet ne diži sarežģīti. Ar vienu apstākli gan nebiju rēķinājies - ievilku slapjās botās parastās, nevis specializētās skriešanas zeķes, un tas beidzās ar pamatīgu tulznu. Cik pamatīgu? Tā, ka četras nedēļas vēlāk, pirms skriet Gauja Trail, pa virsu tai vietai uzliku compeed plāksteri, vairāk gan profilaksei, taču lietas būtību tas nemaina - pēc mēneša sekas joprojām redzamas. Un šī skrējiena pēdējie kilometri nudien nebija patīkami. Bet pats skrējiens bija foršs - Ikdienas golfs man iedeva punktu otrpus ezeram, netālu no kura atradās kempings, līdz ar to tiku pie iespējas apskriet tam apkārt, kam Golfs turpināja līdzēt, vēl divus punktus iedodot gandrīz loģiskā maršrutā atpakaļ uz kempingu. Summā - nepilni 16 kilometri, augstummetru ziņā nekā īpaša, bet, kā jau Somijā, kaut kas sakrājās (pulkstenis to novērtēja uz 202 metriem), un, kas pašam vienmēr sagādā prieku - apļveida maršruts.
Pēc brokastu uzēšanas kempingā un telts novākšanas (tās pārvalks bija mitrs, taču viss būtu varējis būt daudz ļaunāk) devāmies ar auto uz Jīvaskīlas centru. Šī bija viena no vairākām pilsētām mūsu šī gada maršrutā, kurām pirms 14 gadiem biju pabraucis garām nepiestājot. Toreiz, dodoties uz Nordkinu jeb "Nothing but stones", bija citas prioritātes, un vienā dienā varēja veikt maršrutu Tallina - Rovaniemi. Tagad ceļošana notiek citādā režīmā, un var piestāt arī Jīvaskīlā.
Sākām ar pastaigu pa pilsētas centru, kura skaistākā ēka, manuprāt, ir dzelzceļa stacija. Tajā iegājām iekšā, un uz perona Jurģim tika uzvilkts Anglijas ceļojumā nopirktais lietus kombinezons, jo drusku tomēr lija. Nebija gluži traki kā iepriekšējā dienā, taču komfortablāk šķita pasargāties. Aizstaigajām līdz ezeram, piekraste simpātiska, Estere nez kādēļ ieņēma galvā, ka mums vajadzētu šim ezeram apiet apkārt, taču izdevās viņu pārliecināt, ka labāk tā nedarīt, tā vietā pāris reizes apgājām apkārt norobežotai pilsētas daļai, kur tuvākajās dienās bija gaidāms vērienīgs popmūzikas festivāls. Protams, Somija nav tā valsts, kurā mūzikas festivāls tev saistīsies ar popmūziku, un arī no tiem vārdiem, kas šajā festivālā piedalījās, man neviens neko neizteica. Līdz ar to - nulle pārdzīvojumu, ka bijām Jīvaskīlā ieradušies dažas dienas par ātru, lai varētu piedzīvot šo festivālu.
Pārvietojām auto prom no Jīvaskīlas centra un devāmies uz šīs pilsētas galveno tūrisma objektu - muzeju Aalto². Tā nosaukumā, protams, ir viens no divdesmitā gadsimta slavenākajiem somiem - arhitekts Aalvaram Ālto, un patiesībā - arī abas viņa sievām: Aino un Elissa, kuras arī bija arhitektes. Taču muzejs ir divdaļīgs - viena daļa no tā ir par Jīvaskīlas un tās apkārtnes vēsturi, otra - par Ālto ģimeni. Lai arī pirmā daļa ir vairāk interaktīva un bērniem piemērota, es noteikti par saistošāku atzinu otro - jo, sasodīts, Ālto bija tik ļoti ražīgs un produktīvs visdažādākajās jomās, kā nekā viņa darbība ietvēra ne vien māju projektēšanu, bet arī darbu ar stiklu un koku, veidojot arī dizaina priekšmetus un mēbeles. Droši vien visbiežāk pasaulē sastopamais Ālto radītā turpinājums ir IKEA populārais krēsls Poäng, kurš radies no Ālto krēsla ar nosaukumu "Armchair 406". Un nemaz nerunāsim par visām tām ēkām, kuras viņš projektējis. Jīvaskīlā vien pēc viņa projektiem uzbūvētas 37 būves, un tā ir ļoti neliela daļa no Ālto radošā darba. Īsi sakot - monstrs. Un, ja kādreiz, jaunāks būdams, es nespēju novērtēt moderno arhitektūru, tad tagad ir citādi. Ok, varbūt konkrēti par funkcionālismu tāpat karstu nečurāju, bet Ālto daudzas desmitgades ilgajā karjerā tas bija tikai viens no posmiem. Tāpat visu cieņu par viņa centieniem sadalīt telpu, radot privātumu, tiekot vaļā no Somijā izplatītās tradīcijas, ka mazas būdeles, kuras apdzīvoja strādnieki, sastāvēja no vienas telpas. Muzejā bija arī pagaidu ekspozīcija, veltīta tēmai, ar ko Jīvaskīla droši vien vislabāk zināma Latvijā un ar ko paši somi šausmīgi lepojas - Jīvaskīlas apkārtnē regulāri notiek Tūkstoš ezeru jeb Somijas rallijs, un šogad tas svin 75 gadu jubileju. Mūsu attiecības ar ralliju gan nav pašas tuvākās.
Vispār jau muzejam bija vēl trešā daļa, kuru aizmirsu sākotnēji pieminēt: pagaidu ekspozīcija, amerikāņu fotogrāfa Freddy Fabris "Renesanses" fotogrāfiju sērija, kur viņš slavenas šī laikmeta gleznas ir reproducējis autoservisa vidē. Šāda veida risinājumi, kā var nojaust, man maksimālā līmenī patīk, riktīgs superlike no manas puses!
Pārbrauciens mums šajā dienā nebija ieplānots sevišķi garš - tik vien kā simts kilometru līdz Vītasāri (Viitasaari) - pavisam necila izmēra pilsētiņai (atbilstoši Wikipedia, ar 5'695 iedzīvotājiem tā Somijas pilsētu vidū ieņem 158. vietu). Un, lai urbānisma vēl jo vairāk nebūtu par daudz, kempings atrodas dažus kilometrus ārpus pilsētas, pavisam mierīgā apvidū.
Ceļā dažas reizes piestājām pie kāda slēpņa - ne tālab, ka no šīs aktivitātes pēkšņi būtu atgriezusies atkarība, bet, lai kaut ko interesantu ieraudzītu un lai pārāk ātri nebūtu galā. Izvēlējāmies vien tādus, par kuriem daudzi teikuši: "Šī ir štelle!" Proti, kvalitatīvus. Tai skaitā tādu, kas veltīts kaut kādam pilotam (lidotājam; bija arī pilotam - formulas braucējam, bet tā meklēšanā nekas ievērības cienīgs nenotika). Tātad, atrodam nu jau kārtējo slēpni ar putnubūri (vairums izcelto slēpņu Somijas mežos ir putnubūru veidolā). Priedē, diezgan augstu virs tā, makšķerauklā iekārta lidmašīna. Skaidrs, ka putnubūrī mehānisms, lai to dabūtu lejā - spole. Kaut kā man ne visai sanāk dabūt, lai lidmašīna brauktu lejup. Marina mani brīdina: "Tu tikai uzmanīgi!" Tieši tajā brīdī lidmašīna strauji sāk paātrināties un veic tiešu trāpījumu man galvā. Auč! Izrādās, tā ir no metāla, un diezgan smaga. Pirmās sajūtas - ka tik nebūs auzas (smadzeņu satricinājums vai tamlīdzīgi). Tomēr nē, šķiet, viss kārtībā, tiku cauri ar pārbīli. Bet pieredze - stipri nejauka. Un komplektā pārdomas - vajadzēja tomēr Marinai arī paņemt līdzi autovadītāja apliecību, citādi viņa pat legāli nevarētu pārsēsties pie stūres, ja izrādītos, ka es neesmu braucējs. Gluži no turpmākas slēpņu meklēšanas mūs šī pieredze neatturēja, taču mans piesardzības līmenis pieauga.
Vēl ne tuvu nebija vakars, tāpēc aizbraucām "uz centru", ja to Vītasāri gadījumā vispār ir korekti tā teikt, lai veiktu pastaigu pa salu, kura atrodas ne gluži pilsētas centrā, bet vismaz tam līdzās. Uz tās ir pāris baznīcu un vairāki slēpņi, tas būtu īsais raksturojums. Absolūta miera sajūta, klusums un miers. Šķiet, ka vēl pirms došanās uz Vītasāri centru izmantojām bonusu, kas Somijas kempingos sastopams itin bieži - cenā iekļauto publiskās saunas apmeklējumu. Šajā konkrētajā kempingā tā bija pieejama no pulksten pieciem līdz septiņiem, un šī bija vienīgā reize, kad saunā iegāju ne tikai es, bet arī Marina. Tiesa, nedarījām to vienā laikā (bērni jau ar kādam jāpieskata), un jebkurā gadījumā, saunas ir sadalītas pa dzimumiem. Ja nekļūdos, šajā ceļojumā mums gadījās veseli četri tādi kempingi, kuros man izdevās ieiet saunā, ko kaut kādā mērā izmantoju arī kā gatavošanos potenciālajam karstumam Gauja trail skrējienā.
No rīta atkal devos skriet. Šeit gan apstākļi nebija super optimāli - nekādu jēdzīgu taku tuvumā nebija, bet šosejai uz Vītasāri līdzās nebija gājēju un/vai velo celiņa, un arī attālums līdz pilsētai nebija tik mazs. Līdz ar to 16.5km skrējienā tik vien, kā aizskrēju līdz pilsētai un atpakaļ. Satiksme gan bija pietiekami mierīga, un patiesībā arī tas posms bez trotuāra nebija garš - labi ja pāris kilometru, līdz ar to sevišķi izvērst sūdzības droši vien nevajadzētu.
Kad biju atgriezies, devāmies atkal jau ceļā, turpinot savu virzību uz Ziemeļiem. Drīzumā sasniedzām vienīgo punktu, kur bija notikusi apstāšanās manā iepriekšējā braucienā posmā līdz Rovaniemi - pie kompleksa ar lieliem zvaniem. Šoreiz bija arī objektīvs iemesls apstāties - vajadzēja uzlādēt auto, pie reizes izstaigājām daudzo zvanu kompleksu, kā arī aizstaigājām vēl kādu līkumiņu pēc slēpņa, jo citādi tāpat būtu bijis jāgaida. Vispār jāatzīst, ka šī ceļojuma laikā tika atrasts itin daudz slēpņu. Cik tieši, to pat precīzi nepateikšu, jo es jau cik gadus tos internetā neatzīmēju, līdz ar to man vispār nekādu problēmu nav - pat uz logošanu nav jāiespringst.
Vēl vienu pieturvietu veicām Leskelē (Leskelä) - miestā, kas lepojas ar to, ka tur atrodas Somijas ģeogrāfiskais centrs. Protams, ar tiem centra punktiem versijas ir dažādas, un patiesībā īstais centrs esot kaut kur netālu purvā, taču mums pietika arī ar vietu, kurā uzstādīts akmeņu krāvums ar nosaukumu "Somijas centrs", neiespringstot uz to, cik tālu šis punkts atrodas no patiesā centra (un kāda vispār tam nozīme?).
Šajā dienā sasniedzām 2026. gada Eiropas Kultūras galvaspilsētu Oulu. Tā ir lielākā pilsēta Somijas Ziemeļos, taču iepriekšējā Ziemeļu ceļojumā piestāt tajā netika uzskatīts par vajadzīgu, komentējot to šādi:
Sasniedzām Oulu - pilsētu, no kuras bija pie mums pirms dažiem gadiem atbraucis viens kaučsērferis, ar kuru tolaik runājām, ka tā ir tik tālu Ziemeļos, ka uz turieni neviens īsti nebrauc. Laikam gan tā nav, jo tagad jau zinu visai daudzus cilvēkus, kas vismaz garām šai pilsētai ir pabraukuši. Arī mēs pabraucām garām, jo atbilstoši Wikipedia atrodamajai informācijai vienīgais, kas mūs varētu šajā pilsētā ieinteresēt, būtu Air guitar pasaules čempionāts, bet tā norise ar mūsu braukšanas grafiku nesakrita.
Tagad laiki ir mainījušies, un arī izrādījās, ka 2026. gada mani Oulu ar kaut ko spēj ieinteresēt. Vispirms devāmies ēst pusdienas, ko darījām lielveikalā, kas ar savuiekārtojumu stipri atgādināja Rīgas Galeriju Centrs. Tur atkal izmantojām Āzijas virtuves pakalpojumus - "ēd, cik gribi" tipa iestādi, kur, jāsaka godīgi - tiešām, ieēdām, cik gribējām, un jāatzīst, ka piedāvājums bija stipri plašs, tai skaitā tādiem, kas neēd gaļu. Grūtākais bija nepārēsties, taču, šķiet, ka pat tādam negausim kā es tas izdevās.
Turpinājumā apskatījām, ko vēl Oulu var piedāvāt tūristiem. Piemēram, Covid-19 bāru, šķiet, vienīgo tādu pasaulē. Kā izrādās, vietējais uzņēmējs savu lokālu šādi pārdēvējis jau 2020. gada augustā. Tobrīd vietējo atsaucība esot bijusi ļoti zema šādam jokam - lasīju kādu rakstu, kur bāra saimnieks teica, ka 90% cilvēku jaunais nosaukums nepatīkot, bet viņam vienalga (doma bija tāda, ka jau tolaik viņš uzskatīja, ka Covid nekur nepazudīs, un mums nāksies ar to sadzīvot, ne tikai bāra nosaukuma veidā). 2026. gadā droši vien šis nosaukums bāra saimniekam drīzāk palīdz gūt papildu peļņu, nekā to atņem. Ko vēl labu redzējām - interesantas cilvēku skulptūras, kuras mums izrādīja viens no tiem slēpņiem, kur tev jāmeklē atbildes uz jautājumiem, sarkanus spīķerus, diezgan patīkamu arhitektūru, un kopumā jāsaka - Oulu man tīri labi patika, arī, protams, ar to, ka par spīti lokācijai tālu Ziemeļos, tā ir pilsēta, kurā ļoti daudz cilvēku pārvietojas ar divriteņiem.
Mūsu kempings Oulu atradās pašā pilsētā, kam bija savi plusi un savi mīnusi. No lielākā mīnusa gan mēs veiksmīgi izvairījāmies - līdzās tam bija teritorija ar visādām atrakcijām jeb tingeltangeļiem, kā mēs tos parasti dēvējam, taču kaut kā mums izdevās pārmērīgi nepievērst Jurģa uzmanību to klātbūtnei, līdz ar to viņam nesanāca kārtīgi pasūdzēties par to, ka viņš uz tiem netika. Atšķirībā no iepriekšējās dienas Jīvaskīlā, kur gan mums nācās noklausīties to, cik ļoti Jurģis grib izbraukt ar karuseļiem.
Kempings bija milzīgs, aiziet no tā viena gala līdz otram vien prasīja savas minūtes desmit, labi, ka mašīnu varēja iebraukt līdz teltsvietai. Atkal jau izmantoju iespēju apmeklēt pirti (šeit tā bija no septiņiem līdz deviņiem vakarā), bet pēc tam, Marinai un bērniem ejot gulēt, pieķēros vienai haltūrai saistībā ar video rullīša veidošanu (ar to nodarbojos vēl arī citas dienas ceļojuma laikā, bet tieši šajā vakarā visintensīvāk).
