Kazhes pierakstu burtnīca

Lasot šīs grāmatas pēcvārdu, es beidzot sapratu, kas īsti ir tā Mirušo enciklopēdija, par kuru tā vēsta. Nē, patiesībā nav tā, ka šī grāmata būtu tikai par "Mirušo enciklopēdiju", bet viena no tās daļām tieši par to ir. Proti, runa ir par kādu ļoti apjomīgu materiālu kopumu, kas veltīts ne sevišķi ievērojamiem aizgājējiem. Kā izrādās, arī es šo resursu itin bieži mēdzu lietot - runa ir par mormoņu veidotajām pazemes krātuvēm ar informāciju par ģeneoloģisko informāciju, kam mūsdienās arī ar mormoņiem nekādi nesaistīti cilvēki piekļūst, izmantojot FamilySearch Interneta resursu. Tiesa, tas saturs, kādu mormoņu krājumiem piedēvē Danilo Kišs, gluži neatbilst tam, ko reāli tur var atrast.

Patiesībā gan tā ne tuvu nav interesantākā šīs grāmatas daļa - tas gods pienākas sadaļai, kas veltīta tam, kā tapa teksts, kuru Kišs dēvē par "Sazvērestību", bet kas parasti pazīstams kā "Ciānas gudro protokoli" (to absolūti nebiju zinājis, ka šī teksta pamatā ir Morisa Žolī "Dialogs ellē" starp Makjavelli un Monteskjē, proti - sākotnējais teksts bija paredzēts kā ironijas pilns materiāls par Napoleona III valdīšanas laika Franciju un vispār nekādi nebija saistīts ar ebrejiem un it kā pastāvošu vispasaules sazvērestību).

Jā, vispār šī grāmata tehniski ir tā kā stāstu krājums (man ilgstoši gribējās tur atrast kādu kopsakaru, kas cieši vienotu šos tekstus, bet tāda, šķiet, nav). Īsi par katru stāstu (neatceros, kādi to nosaukumi ir latviešu valodā, šis ir mans tulkojums no Wikipedia):

1. Simons Mags
Stāsta darbība risinās pārdesmit gadus pēc Jēzus nāves un vēsta par kādu Pravieti, kurš neatzīst kristiešu dievu un stājas pretī tobrīd vēl dzīvajam Pēterim, un iet bojā. Stāsta īpatnība ir tāda, ka tam ir divas dažādas beigas (tiesa - ar vienu un to pašu iznākumu).

2. Izvadīšana
Ir mirusi Hamburgas leģendārākā prostitūta, un viņas domubiedri organizē grandiozas bēres, izlaupot visus kapus no ziediem, lai izdekorētu Marietas kapu.

3. Mirušo enciklopēdija
Stāstnieks pavada nakti Zviedrijas karaliskajā bibliotēkā, iepazīstot Mirušo enciklopēdiju, kur lasa ļoti detalizētu materiālu par savas ģimenes cilvēku dzīvi.

4. Leģenda par gulētājiem
Atstāstīta bībeles un korāna leģenda par septiņiem gulētājiem

5. Nezināmā spogulis
Meitene skatā no čigānietes iegādātā spogulī un redz tajā brutālu veidu, kādā tiek nogalināts viņas tēvs un māsas.

6. Stāsts par Meistaru un Mācekli
Vīrs, kurš raksta viedus tekstus, pieņem par mācekli viduvējību, palīdz viņam un tiek pazemots.

7. Mirt par savu valsti ir diženi
Kāds vīrs, kurš ir notiesāts uz nāvi, līdz pēdējam tic savas mātes solījumam, ka viņa ir sarunājusi viņa atpestīšanu, bet pamats tam ir tikai tāds, ka māte grib, lai viņš mirtu varonīgi, nevis gļēvi.

8. Karaļu un muļķu grāmatu
Piesauktais teksts par "Ciānas gudro protokoliem" - daļēji safabricēts, daļēji dokumentāls teksts par to, kā šis teksts tapis, par antisemītisma vēsturi Krievijā, grautiņiem un tā tālāk. Un man līdz šim nezināmo faktu, ka "Protokoli" bijuši arī cariskās ģimenes mīlēti un godāti.

9. Sarkanas pastmarkas ar Ļeņina foto
Sieviete atstāsta ebreju dzejnieka biogrāfam savas slēptās attiecības ar mirušo dzejnieku un to, cik ļoti nepareizi visādi literatūrpētnieki vērtējuši to, ko un kāpēc šis dzejnieks rakstījis.

Mans iespaids par šo tekstu ir neviendabīgs. Bija stāsti, kas šķita satriecoši jaudīgi - pēdējie divi, piemēram. Bija tādi, no kuriem ne vella nesapratu ("Leģenda par gulētājiem"), bija tādi, kur teiktu - it kā interesanti, bet ne līdz galam. Droši vien es teiktu, ka mani uzrunāja kopējais Kiša pasaules redzējums, bet atsevišķas detaļas ne vienmēr līdz galam pārliecināja. Un, protams, iespaidīgi, ka šādu saturu Kišs rakstīja sociālisma valdīšanas laikā. Līdz ar to - drīzāk patika nekā nē, bet rekomendācija no šī nesanāk.