Dovlatov

Ja nekļūdos, filmu par Dovlatovu mēs skatījāmies aptuveni mēneša garumā. Nē, tā nav gluži tik gara, bet tā sanāca, ka kaut kad pasen noskatījāmies to līdz pusei, tad ļoti ilgstoši vispār neko neskatījāmies, un šovakar beidzot filma tika pabeigta. Ja ņem vērā, ka filmas laikā darbība rit vienu nedēļu, jāsaka - tas nudien bija lēnām, it īpaši, ja ņem vērā, ka paša Dovlatova teksti galīgi nav lēni.

Toties filma gan tāda ir - tās mērķis šķiet vairāk ir laikmeta sajūtas radīšana, nekā konkrēts vēstījums. Sižets tur ir aptuveni tāds - Dovlatovu (jau gadiem ilgi) nepublicē, izņemot bezvērtīgas publikācijas rūpnīcas avīzē, kur viņš strādā izdzīvošanai, nevis sirdij. Viņš vēlas iekļūt Rakstnieku savienībā, bet neviens viņu tur negrib redzēt. Viņš grib nopirkt meitai dārgu lelli, bet viņam nav naudas un viņš pat nezina, kur šādas lelles var dabūt. Un viņš draudzējas ar Josifu Brodski. Brīžiem filmā pavīd kādi fragmenti no viņa stāstiem, bet tā galīgi nav vēstījums par cilvēka dzīvi no A līdz B, drīzāk epizožu kolāža.

Pašu Dovlatovu filmā atveido serbu aktieris Milans Maričs, kurš šķiet ļoti ticams, bet loma nekādas super plašas iespējas izcelties nepaver. Faktiski es teiktu, ka šajā filmā vispār nekas tā sevišķi neizceļas. Sajūtas noteikti ir autentiskas, bet tā nav skatāms kino, bet gan drīzāk guļams kino. Katrā ziņā man tur kaut kā izteikti pietrūka. Nepietiekami smieklīgi? Nepietiekami huligāniski? Nepietiekami skaudri? Katrastrofāli grūti saprotams teksts pārmērīgi autentiskas skaņas un dikcijas rezultātā, kas noved pie tā, ka ar visu to, ka man parasti nav problēmu ar krievu valodas uztveri, šeit neesmu drošs, ka sapratu pat 50% runātā? It kā teorijā viss nav tik slikti - teicami nofilmēts, ir droši vien arī citējams materiāls, bet manai gaumei šī filma izrādījās pārāk mākslinieciska, pārāk pretencioza uz statusu "kaut kas vairāk", kas galīgi neiet kopā ar pašu Sergeju Dovlatovul. Drīzāk jau vilšanās.
2018-08-11
7.0
comments powered by Disqus