Elena
"Jeļena" mums sanāca ceturtā noskatītā Andreja Zvjaginceva filma, no viņa līdzšinējiem darbiem tagad vairs tikai "Padzīšana" nav redzēta, bet arī tas ir tikai laika jautājums, jo vismaz man viņš šobrīd pilnīgi noteikti ir viens no iecienītākajiem mūsdienu režisoriem.
Šī filma ir stāsts par pusmūža sievieti, kas visu mūžu ir strādājusi par medmāsu, taču pirmspensijas vecumā viņa iepazinās ar turīgu, vecāku vīrieti Vladimiru, kuru viņa sākumā aprūpēja un kurš viņu vēlāk apprecēja. Viņu attiecības gan galīgi nav līdzvērtīgas, jo viņi līdz šim bija dzīvojuši divās pilnīgi atšķirīgās aprindās. Viņš dzīvoja tādā Maskavā, kura vairāk līdzinās Rietumeiropai, kur cilvēkiem ir dizaineru iekārtoti dzīvokļi, kur viņi brauc ar smalkiem Audi un pārtiek no bioloģisku veikalu piedāvājuma. Tikām par Jeļenas dabisko vidi var spriest pēc tā, kādos apstākļos dzīvo viņas dēls ar ģimeni. Uz jautājumu "kur" es precīzi atbildēt nevarēšu, bet tā ir tāda vieta, kurp Jeļena dodas ar vairākiem sabiedriskā transporta līdzekļiem, līdz nonāk pelēkā un depresīvā nolaistu blokmāju vidē, kur ne tikai nevienam nav dizaineru mēbeļu, bet pat paši dizaineri tur tuvumā baidītos rādīties, nevēloties tikt nodēvēti par seksuālām minoritātēm un piekauti.
Jeļenas dēls un viņa ģimene ir klasiski slaisti, kuri dzīvo no mammas pensijas un tā, ko nu viņai izdodas atlicināt to pašas dzīves (viņas vīrs ir kategoriski pret šo "radu" atbalstīšanu), bet paši ar darbu viņi neaizraujas, jo īpaši tas, protams, attiecināms uz ģimenes vīriešiem. Un tagad ir pienācis biedējošais laiks - Jeļenas mazdēls beidz skolu un viņam priekšā ir došanās armijā, ja vien vecmammas vīrs nesarūpēs līdzekļus, lai puisis varētu studēt. Kad tiek uzdots jautājums, vai viņam ir cerības pašam kaut kur iestāties, bez maksāšanas, tas gandrīz vai tiek uztverts kā joks, jo kālab gan lai jaunietis tā pārpūlētos un mācītos, ja ir iespēja tā nedarīt?
Vladimirs galīgi nav sajūsmā par domu apmaksāt puiša studijas, turklāt viņam jau pašam pietiek ģimenes problēmu ar paša meitu, kura itin labi trallina tēta naudu, neizrādīdama par to ne mazāko pateicību. Taču tad Vladimirs sporta zālē piedzīvo infarktu, kas liek viņam šo to dzīvē pārvērtēt. Un sākt gatavot testamentu.
Kā jau Zvjaginceva filmām piedien, šis stāsts ir ļoti drūms, bet vienlaikus saprotams. Kas man šķita interesanti, ka lai arī Jeļenas un Vladimira attiecības kopumā vislabāk varētu saukt par darījumu (no mīlestības tur nav ne smakas), viņi abi cilvēciski ir ļoti labi saprotami un nav uzskatāmi par kaut kādiem briesmoņiem (lai gan filmā notiek šis tas, kas tā varētu likt domāt). Viņi rīkojas tā, kā to uzskata par pareizāku un labāku. Un arī Vladimira meita Jekaterina (Jeļena Ļadova, kas atveido sievu Zvjaginceva "Leviatānā") par spīti savam cinismam ir ļoti saprotama kā cilvēks. Par Jeļenas dēlu Sergeju un viņa ģimeni to īsti gan teikt nevarētu, bet viņi savukārt ir izcili tipiski konkrētas cilvēku kategorijas pārstāvji.
Savā ziņā var teikt, ka šī filma ir stāts par šķiru cīņu vai vismaz sadursmi. To, cik ļoti tās ir atšķirīgas, var saprast jau filmas ievada daļā, kur tiek rādīts rīts Vladimira dzīvoklī (saukt to par Vladimira un Jeļenas dzīvokli nešķiet pareizi), kur sākotnējais iespaids ir, ka Jeļena tajā ir tikai apkalpojošais personāls, tik ļoti viņa tur ir neiederīga. Savā ziņā tas noteikti ir stāsts par vērtību sadursmi mūsdienu Krievijā - vienlaicīgajiem skatieniem uz Rietumiem un Austrumiem, kur no abām pasaulēm bieži tiek paņemts tas sliktākais.
Raksturīgi Zvjagincevam, filma ir vizuāli ļoti baudāma pat tad, kad tajā nekas sevišķs nenotiek, viņš ar garantiju ir viens no tiem režisoriem, kuru darbus var atpazīt pēc kadrējuma, varoņu izskata un viņu dzīvesvietu iekārtojuma, līdz ar to savā ziņā var pat teikt, ka visas viņa filmas ir daļa no viena vienota, garāka vēstījuma, kas savu absolūto destilējuma līmeni sasniedzis "Nemīlestībā", bet "Jeļena" ir ļoti svarīgs solis nemīlestības virzienā.
Šī filma ir stāsts par pusmūža sievieti, kas visu mūžu ir strādājusi par medmāsu, taču pirmspensijas vecumā viņa iepazinās ar turīgu, vecāku vīrieti Vladimiru, kuru viņa sākumā aprūpēja un kurš viņu vēlāk apprecēja. Viņu attiecības gan galīgi nav līdzvērtīgas, jo viņi līdz šim bija dzīvojuši divās pilnīgi atšķirīgās aprindās. Viņš dzīvoja tādā Maskavā, kura vairāk līdzinās Rietumeiropai, kur cilvēkiem ir dizaineru iekārtoti dzīvokļi, kur viņi brauc ar smalkiem Audi un pārtiek no bioloģisku veikalu piedāvājuma. Tikām par Jeļenas dabisko vidi var spriest pēc tā, kādos apstākļos dzīvo viņas dēls ar ģimeni. Uz jautājumu "kur" es precīzi atbildēt nevarēšu, bet tā ir tāda vieta, kurp Jeļena dodas ar vairākiem sabiedriskā transporta līdzekļiem, līdz nonāk pelēkā un depresīvā nolaistu blokmāju vidē, kur ne tikai nevienam nav dizaineru mēbeļu, bet pat paši dizaineri tur tuvumā baidītos rādīties, nevēloties tikt nodēvēti par seksuālām minoritātēm un piekauti.
Jeļenas dēls un viņa ģimene ir klasiski slaisti, kuri dzīvo no mammas pensijas un tā, ko nu viņai izdodas atlicināt to pašas dzīves (viņas vīrs ir kategoriski pret šo "radu" atbalstīšanu), bet paši ar darbu viņi neaizraujas, jo īpaši tas, protams, attiecināms uz ģimenes vīriešiem. Un tagad ir pienācis biedējošais laiks - Jeļenas mazdēls beidz skolu un viņam priekšā ir došanās armijā, ja vien vecmammas vīrs nesarūpēs līdzekļus, lai puisis varētu studēt. Kad tiek uzdots jautājums, vai viņam ir cerības pašam kaut kur iestāties, bez maksāšanas, tas gandrīz vai tiek uztverts kā joks, jo kālab gan lai jaunietis tā pārpūlētos un mācītos, ja ir iespēja tā nedarīt?
Vladimirs galīgi nav sajūsmā par domu apmaksāt puiša studijas, turklāt viņam jau pašam pietiek ģimenes problēmu ar paša meitu, kura itin labi trallina tēta naudu, neizrādīdama par to ne mazāko pateicību. Taču tad Vladimirs sporta zālē piedzīvo infarktu, kas liek viņam šo to dzīvē pārvērtēt. Un sākt gatavot testamentu.
Kā jau Zvjaginceva filmām piedien, šis stāsts ir ļoti drūms, bet vienlaikus saprotams. Kas man šķita interesanti, ka lai arī Jeļenas un Vladimira attiecības kopumā vislabāk varētu saukt par darījumu (no mīlestības tur nav ne smakas), viņi abi cilvēciski ir ļoti labi saprotami un nav uzskatāmi par kaut kādiem briesmoņiem (lai gan filmā notiek šis tas, kas tā varētu likt domāt). Viņi rīkojas tā, kā to uzskata par pareizāku un labāku. Un arī Vladimira meita Jekaterina (Jeļena Ļadova, kas atveido sievu Zvjaginceva "Leviatānā") par spīti savam cinismam ir ļoti saprotama kā cilvēks. Par Jeļenas dēlu Sergeju un viņa ģimeni to īsti gan teikt nevarētu, bet viņi savukārt ir izcili tipiski konkrētas cilvēku kategorijas pārstāvji.
Savā ziņā var teikt, ka šī filma ir stāts par šķiru cīņu vai vismaz sadursmi. To, cik ļoti tās ir atšķirīgas, var saprast jau filmas ievada daļā, kur tiek rādīts rīts Vladimira dzīvoklī (saukt to par Vladimira un Jeļenas dzīvokli nešķiet pareizi), kur sākotnējais iespaids ir, ka Jeļena tajā ir tikai apkalpojošais personāls, tik ļoti viņa tur ir neiederīga. Savā ziņā tas noteikti ir stāsts par vērtību sadursmi mūsdienu Krievijā - vienlaicīgajiem skatieniem uz Rietumiem un Austrumiem, kur no abām pasaulēm bieži tiek paņemts tas sliktākais.
Raksturīgi Zvjagincevam, filma ir vizuāli ļoti baudāma pat tad, kad tajā nekas sevišķs nenotiek, viņš ar garantiju ir viens no tiem režisoriem, kuru darbus var atpazīt pēc kadrējuma, varoņu izskata un viņu dzīvesvietu iekārtojuma, līdz ar to savā ziņā var pat teikt, ka visas viņa filmas ir daļa no viena vienota, garāka vēstījuma, kas savu absolūto destilējuma līmeni sasniedzis "Nemīlestībā", bet "Jeļena" ir ļoti svarīgs solis nemīlestības virzienā.
2018-05-22
comments powered by Disqus