Kazhes pierakstu burtnīca

Janvāra grāmatu klubiņā lasāmo "Brīnišķīgo draudzeni" es atliku līdz pēdējam brīdim - kā jau tas man vispār ir raksturīgi attiecībā uz klubiņa grāmatām, lai tikšanās dienā iespaids būtu iespējami svaigāks un citu grāmatu nesamaitāts. Šī gan laikam būs reize, kur nožēlot, ka lasīju to angļu un nevis latviešu tulkojumā, jo izrādījās, ka grāmatu klubiņā bija gaidāma latviskā tulkojuma autore Dace Meiere, kamēr angļu tulkojuma autore Anna Goldsteina uz mūsu sanākšanu neieradās (dīvaini, ne?). Ievērojot to, ka es ne mazākajā mērā nesekoju aktualitātēm mūsdienu literatūrā - it īpaši ne jau nu globālajām, par norisēm Latvijā es vēl šo to mēdzu uzzināt, bet ir ļoti maz autoru, par kuriem es gaidu, kad beidzot viņiem iznāks kaut kas jauns un saistošs, man bija pilnīgi pagājusi garām ažiotāža ap Elenas Ferrantes Neapoles romāniem un noslēpumaino autores personību. Par pēdējo laikam arī paklusēšu, jo kāda gan man darīšana gar to, kas slēpjas aiz Ferrantes vārda, bet par grāmatu gan šo to pastāstīšu.

Sāksim jau ar to, ka "Brīnišķīgā draudzene" ir pirmā daļa tetraloģijā par divu sieviešu draudzību mūža garumā, kas sākas pēckara Itālijā, bet risinās līdz pat teju vai mūsdienām. Šobrīd esmu izlasījis tikai pirmo daļu, kā jau tas bija prasīts klubiņa vajadzībām, un ir grūti teikt, vai manos plānos ietilpst arī atlikušās trīs. No vienas puses - ir sava interese par to, kā tas viss attīstīsies tālāk, no otras - ne tik liela, lai tā man naktīs traucētu gulēt. Varbūt varētu sagaidīt latviskos tulkojumus pārējām trim un tad visas vienā piegājienā pieveikt, vai arī varētu uzdāvināt visas četras grāmatas papīra formātā mammai, jo - kā par to vienojāmies klubiņa ietvaros - primārā Ferrantes auditorija noteikti ir sievietes. Tas gan mani diez vai varētu atturēt no kaut kā lasīšanas, ka es neesmu pamata demogrāfiskajā grupā, bet šaubu nav, ka Ferrantes šīs grāmatas nerakstīja, domājot par programmētājiem kā par savu potenciālo auditoriju (vai vismaz pirmajā daļā nekas par to neliecina, ne Elena, ne Lila tajā neizrāda sevišķu interesi par eksaktajiem priekšmetiem un varu itin droši apgalvot, ka grāmatā nav ne mazāko atsauču ne uz Džonu fon Neimanu, ne uz Alanu Tjūringu, pat ne uz Adu Lavleisu, kas tomēr tiek uzskatīta par pirmo programmētāju vēsturē). Patiesībā es pat teiktu, ka šī grāmata ir itin brīva no vēsturiski politiskā fonā - katrā ziņā tie nav sarežģītāki par to, kas man pašam no divdesmitā gadsimta vēstures ir zināms (bet te jāņem vērā, ka tetraloģijas pirmā daļa skar tās varoņu bērnību un pusaudžu gadus, kad interese par politiskajām norisēm parasti nav cilvēka prioritāšu saraksta augšā).

Elena un Lila abas nāk no tā sabiedrības slāņa, ko es droši vien raksturotu kā "upper lower class" - proti, viņu vecāki ir trūcīgi, pārstāv neprestižas un ne sevišķi labi atalgotas profesijas, bet gluži badu necieš, bez darba nesēž un alkoholismam profesionālā līmenī nepievēršas. Latviešu ekvivalents sociālajā ziņā būtu Vizmas Belševicas Bille, kuras bērnība gan sākas vēl pirmskara apstākļos, bet kopumā var teikt, ka sociālā vide abos gadījumos ir itin līdzīga. Ir, protams, arī savas atšķirības, kur primāra loma ir mentalitātei, bet ne jau par Billi šajā brīdī gribu rakstīt (lai gan - gadījumā, ja tu to neesi lasījis, noteikti iesaku - pretēji skolas programmā apgalvotajam, varu droši teikt, ka Belševicas reālā mērķauditorija ir pieauguši cilvēki, nevis skolas jaunieši). Abām meitenēm ir viegla galva, jo īpaši tas attiecas uz Lilu, kurai ir arī lielāka zinātkāre, bet diezgan mazas iespējas mācīties - kā nekā tie ir vēl tie laiki, kad meitenēm jau nu izteikti ar sākumskolas izglītību skaitījās pietiekami, jo kāds gan tev labums no iešanas skolā, ja kādos 16 gados jau ir laiks sākt ražot bērnus? Elenai šajā ziņā tomēr paveicas, jo viņas vecāki ir pielaidīgāki, bet Lilai skola patiešām iet vien dažus gadus, un tad likumsakarīgi viņu ceļi sāk pamazām šķirties, lai arī vienlaikus ir skaidrs, ka viņas ir saistītas uz mūžu, un Elena jebkuru savu dzīves izvēli patiesībā izdara, domājot par Lilu un par Lilas viedokli - ne tādā ziņā, ka viņa vienmēr mēģina Lilai izdabāt, bet kaut vai zemapziņā viņa visu dara vai nu Lilas dēļ vai Lilai par spīti, kamēr salīdzinoši kaut kā darīšana par spīti vecākiem viņai galīgi nav prioritāra.

Sižetiski man gribētos teikt, ka nekā tik ļoti neredzēta un nedzirdēta šajā grāmatā nav - "Bildungsroman" tipa grāmatas galīgi nav nekas jauns, tāda cieša un par spīti visām atšķirībām nesaraujama un reizēm pašus varoņus plosoša draudzība (ar vai bez seksuāla piesitiena) arī nav nekas īpaši inovatīvs, un pat itāliskais kolorīts šajā grāmatā nav tas spilgtākais, kādu varu iedomāties. Bet tai ir arī savi nenoliedzami trumpji - pirmkārt, jau tas, cik viegli šī grāmata lasās, vienlaikus nekļūstot par prastu dāmu romānu, kur melodramatiskā efekta dēļ viss pārējais tiek nonivelēts. Ferrantes valoda ir garšīga - to pašu apgalvo arī tie, kas viņu lasījuši latviski, par itālisko viedokļa man nav, šķiet, ka tulkotāja neko īsti šajā jautājumā neizteicās. Personāži ir labi saprotami, un pietiekami daudzās situācijās es varu iejusties viņu ādā, līdz ar to viņu rīcība man neraisa neizpratni un sašutumu. Sajūtas ir lielā mērā līdzīgas kā itāļu neoreālisma filmās - tu vari iegremdēties, vari saprast, bet vienlaikus nē - es neesmu pārmērīgi aizkustināts un es šo neuzskatu par izcilu romānu. Toties varu novērtēt to, ka Ferrantei ir tiešām meistarīgi izdevies nobalansēt starp lubeni, ko izdot kabatas grāmatas formātā un lasīt vilcienā, un nopietnu psiholoģiski izvērtētu romānu, maksimizējot šīs grāmatas tirgojamo potenciālu. Vai es atrastu "Brīnišķīgajai draudzenei" vietu savā plauktā, kur ietilpst aptuveni 150 grāmatas? Nē, neatrastu, un droši vien arī tās uzticīgās lasītājas to maza izmēra grāmatu plauktā neturētu, bet tas nemaina faktus, ka lasīšanas process bija patīkams un ka Ferrante nevairās arī no sāpīgām tēmām (jo īpaši, cik saprotu, turpmākajās grāmatas daļās).