Die Blendung
Sev par pārsteigumu atklāju, ka vienu Eliasa Kaneti grāmatu esmu lasījis - tiesa, tas bija diezgan sen (pirms desmit gadiem) un konkrētā grāmata bija pieskaitāma ceļojumu piezīmju žanram, nevis daiļliteratūrai, līdz ar to vienlaikus varu apgalvot, ka šī Nobela prēmijas laureāta daiļrade man ir pilnīgi sveša.
Pats Kaneti bija interesants tipāžs ar diezgan notikumiem pilnu dzīvi ar dzīvesvietām dažādās Eiropas (un ne tikai valstīs), dažādām mīlas dēkām un ne tikai. Cik zinu, šis konkrētais romāns, lai arī ir viens no autora slavenākajiem darbiem, latviešu valodā tas izdots nav un pat neesmu drošs, kā to pareizi vajadzētu saukt. Vāciskais nosaukums "Die Blendung" vēsta par apžilbināšanu (tādu, kas dara aklu), kamēr angliski un citās valodās to dēvē par "Auto-da-Fé", kas nozīme publisku sadedzināšanu un nāk no inkvizīcijas laikiem. Kaut kas pa vidu starp šiem abiem nosaukumiem arī raksturo to, par ko ir šī grāmata.
Tās galvenais varonis Pēteris Kīns ir grāmatu tārps šī vārda radikālākajā formā - visu savu itin apjomīgo mantojumu viņš ir iztērējis, iekārtojot savā četristabu dzīvoklī bibliotēku - nekā cita viņam tur arī nav, tik vien kā gulta un rakstāmgalds. Kīns ir sava laika ievērojamākais sinologs jeb Ķīnas pētnieks, kurš paretām arī publicē kādu traktātu, un faktiski visu savu laiku viņš pavada, studējot grāmatas un rakstot. Pret apkārtējo pasauli viņš jut nicināšanu, līdzcilvēkus uzskatīdams par sevis necienīgiem un aprobežotiem. Nebūdams apveltīts ar saikni ar realitāti, viņš apprec savu mājkalpotāju - vecāku, izcili aprobežotu sievieti, kura viņu savaldzinājusi ar to, ka grāmatu lasa cimdos (pie vainas viņas slimīga nosliece uz tīrību, ne kaut kas saistīts ar Pēterim līdzīgu grāmatu pielūgšanu), un pēc laulības atklājas - lai arī iepriekš lasītājam varētu šķist, ka Pēteris ir necilvēks, līdzās Terēzei viņš ir nevainīgs jēriņš. Šai dāmai tikmēr piemīt aptuveni visi šīs pasaules netikumi, ok, varbūt ar vienu izņēmumu - viņa ir tīrīga un kārtīga. Un viņa sāk savu vīru pamazām nospiest uz ceļiem un zemāk.
Pēteris arvien vairāk zaudē vietu un statusu savā dzīvoklī līdz pilnībā tiek no tā izspiests ārā. Un tad, kad sieva viņu ir padzinusi no mājas, viņš nez kādēļ uzskata, ka pats ir aizgājis, turklāt vēl sievu ieslēdzis dzīvoklī un pakļāvis bada nāvei. Jau sākotnēji būdams ne īsti pie pilna prāta, Pēteris grāmatas gaitā kļūst arvien mazāk adekvāts. Viņš sapazīstas ar kādu ebreju blēdi - punduri, kurš sapņo par kļūšanu par pasaules čempionu šahā un šādā nolūkā viņam ir vajadzīga Pētera nauda, lai varētu aizbraukt uz Ameriku, uzvarēt Kapablanku un kļūt par miljonāru (arī - ļoti ticams scenārijs). Vispār sviesta līmenis grāmatā sit augstu vilni un principā visi personāži ir ar kaut kādām novirzēm (izņemot grāmatas beigās parādījušos Pētera brāli, kurš mēģina radušos sūdus sasmelt, bet, protams, ir jau par vēlu).
Ja šī grāmata būtu apmēram 2/5 no sava izmēra, es par to būtu sajūsmā - pirmā tās daļa, kas vēsta par Pēteri un Terēzi, ir patiešām lieliska, lai arī diezgan kaitinoša, bet kaut kādā brīdī Kaneti gluži kā viņa varoņi sāk aizrauties, un lai arī atsevišķas detaļas šajā vēstījumā ir patiešām teicami aprakstītas, kopējā masa nospiež un grāmata pārstāj būt baudāma. Kas par daudz, tas par skādi. Uz beigām gan viņš atkal pavedienu noķer, un atkal ir interesanti, bet manai gaumei autora vēriens izrādījās par plašu un detalizācija - par dziļu. Vienlaikus - ja salīdzina ar tiem murgiem, ko lasīju kā dažas pēdējās grāmatas vācu valodā, šī vismaz ir tiešām augstas klases literatūra.
Pats Kaneti bija interesants tipāžs ar diezgan notikumiem pilnu dzīvi ar dzīvesvietām dažādās Eiropas (un ne tikai valstīs), dažādām mīlas dēkām un ne tikai. Cik zinu, šis konkrētais romāns, lai arī ir viens no autora slavenākajiem darbiem, latviešu valodā tas izdots nav un pat neesmu drošs, kā to pareizi vajadzētu saukt. Vāciskais nosaukums "Die Blendung" vēsta par apžilbināšanu (tādu, kas dara aklu), kamēr angliski un citās valodās to dēvē par "Auto-da-Fé", kas nozīme publisku sadedzināšanu un nāk no inkvizīcijas laikiem. Kaut kas pa vidu starp šiem abiem nosaukumiem arī raksturo to, par ko ir šī grāmata.
Tās galvenais varonis Pēteris Kīns ir grāmatu tārps šī vārda radikālākajā formā - visu savu itin apjomīgo mantojumu viņš ir iztērējis, iekārtojot savā četristabu dzīvoklī bibliotēku - nekā cita viņam tur arī nav, tik vien kā gulta un rakstāmgalds. Kīns ir sava laika ievērojamākais sinologs jeb Ķīnas pētnieks, kurš paretām arī publicē kādu traktātu, un faktiski visu savu laiku viņš pavada, studējot grāmatas un rakstot. Pret apkārtējo pasauli viņš jut nicināšanu, līdzcilvēkus uzskatīdams par sevis necienīgiem un aprobežotiem. Nebūdams apveltīts ar saikni ar realitāti, viņš apprec savu mājkalpotāju - vecāku, izcili aprobežotu sievieti, kura viņu savaldzinājusi ar to, ka grāmatu lasa cimdos (pie vainas viņas slimīga nosliece uz tīrību, ne kaut kas saistīts ar Pēterim līdzīgu grāmatu pielūgšanu), un pēc laulības atklājas - lai arī iepriekš lasītājam varētu šķist, ka Pēteris ir necilvēks, līdzās Terēzei viņš ir nevainīgs jēriņš. Šai dāmai tikmēr piemīt aptuveni visi šīs pasaules netikumi, ok, varbūt ar vienu izņēmumu - viņa ir tīrīga un kārtīga. Un viņa sāk savu vīru pamazām nospiest uz ceļiem un zemāk.
Pēteris arvien vairāk zaudē vietu un statusu savā dzīvoklī līdz pilnībā tiek no tā izspiests ārā. Un tad, kad sieva viņu ir padzinusi no mājas, viņš nez kādēļ uzskata, ka pats ir aizgājis, turklāt vēl sievu ieslēdzis dzīvoklī un pakļāvis bada nāvei. Jau sākotnēji būdams ne īsti pie pilna prāta, Pēteris grāmatas gaitā kļūst arvien mazāk adekvāts. Viņš sapazīstas ar kādu ebreju blēdi - punduri, kurš sapņo par kļūšanu par pasaules čempionu šahā un šādā nolūkā viņam ir vajadzīga Pētera nauda, lai varētu aizbraukt uz Ameriku, uzvarēt Kapablanku un kļūt par miljonāru (arī - ļoti ticams scenārijs). Vispār sviesta līmenis grāmatā sit augstu vilni un principā visi personāži ir ar kaut kādām novirzēm (izņemot grāmatas beigās parādījušos Pētera brāli, kurš mēģina radušos sūdus sasmelt, bet, protams, ir jau par vēlu).
Ja šī grāmata būtu apmēram 2/5 no sava izmēra, es par to būtu sajūsmā - pirmā tās daļa, kas vēsta par Pēteri un Terēzi, ir patiešām lieliska, lai arī diezgan kaitinoša, bet kaut kādā brīdī Kaneti gluži kā viņa varoņi sāk aizrauties, un lai arī atsevišķas detaļas šajā vēstījumā ir patiešām teicami aprakstītas, kopējā masa nospiež un grāmata pārstāj būt baudāma. Kas par daudz, tas par skādi. Uz beigām gan viņš atkal pavedienu noķer, un atkal ir interesanti, bet manai gaumei autora vēriens izrādījās par plašu un detalizācija - par dziļu. Vienlaikus - ja salīdzina ar tiem murgiem, ko lasīju kā dažas pēdējās grāmatas vācu valodā, šī vismaz ir tiešām augstas klases literatūra.
2019-04-30
comments powered by Disqus