En man som heter Ove
Pēc tam, kad bijām izlasījuši (reta situācija, kad par grāmatas lasīšanu lietoju daudzskaitļa formu) grāmatu par Omces atvainošanos, šķita itin dabiski noskatīties iepriekšējā Bakmana darba - romāna "Vīrs vārdā Ūve" ekranizāciju, kas Zviedrijā kļuva par megagrāvēju un arī tika nominēta Oskaram.
Filma stāsta par kādu pusmūža vīru, kuru raksturošanai nevar izvairīties no īpašības vārda "nīgrs" lietošanas. Ūve ir diezgan kašķīgs tipāžs, kura ikdiena sastāv no visādu lietu pārbaudīšanas - vai gadījumā viņa privātmāju ciematā kāds bezgodis necenšas braukt ar auto, lai gan ir uzstādītas vairākas ceļazīmes, kas to aizliedz. Vai kāds nav nelikumīgā vietā atstājis savu velosipēdu. Vai visas garāžas ir kārtīgi aizvērtas. Vai vārtiņi ir aizslēgti. Domājams, pats Ūve uzskata, ka viņš tikai mīl kārtību, kamēr cilvēkiem no malas viņš ir kaitinošs rūgumpods.
Dīvainā kārtā Ūves dzīvē par būtisku pavērsienu kļūst atbrīvošana no darba - mēs tā īsti neuzzinām, kādi bija viņa veiktie darba pienākumi un to, kāpēc viņš pēkšņi pārstāja būt vajadzīgs uzņēmumam, kurā nostrādāja vairāk kā četrdesmit gadus. Pat vēl vairāk - man nav īsti skaidrs, kur viņš vispār strādāja, jo bija runa par to, ka viņš gāja tēva pēdās (tēvs bija dzelzceļņieks), mēs redzējām, kā viņš pavisam jauns būdams patiešām strādāja dzelceļā, taču tad viņš izmācījās par inženieri un... nesaprotu, kas tālāk. Tāpat - ja nu gadījumā viņš strādāja dzelzceļā, kāda velna pēc viņam pie atlaišanas tika uzdāvināta lāpsta, kas izskatījās esam šī uzņēmuma produkcija. Īsi sakot - nav svarīgi. Taču tagad Ūvem parādās vairāk laika savu kaitinošo hobiju izkopšanai un pie reizes - lai negaidītā vietā un veidā veidotu draudzību. Un sadraudzējas viņš ar savu jauno kaimiņieni - sievieti no Irānas, kura ar savu vietējo vīru un divām meitām (un - trešo bērnu procesā) ievācas pretējā mājā un sākotnēji izcili krīt uz nerviem Ūvem ar visām savām izdarībām.
Kā jau to var nojaust no Frēdrika Bakmana darba, pamazām mums atklāsies, ka patiesībā visi kaitinošie cilvēki nav nemaz tādi draņķi, tev tikai ir nepieciešams viņus iepazīt un saprast (ja nu vienīgi kaimiņienes vīrs kā ir muļķis, tā paliek muļķis, bet nevar jau gribēt visu), un Ūve šajā ziņā ļoti transformējas - viņš izrādās izpalīdzīgs, mīlošs cilvēks, kuram tik vien kā ir pāris dīvainības. Pat tas, ka viņš sarunā ar jebkuru sievieti pie pirmās izdevības nomainīs tēmu uz automašīnu dzinēju darbības pamatprincipiem un Saab slavinājumiem, te izrādās tīri jauka īpašība. Un līdz ar to nav pārsteidzoši, ka filma ir patīkama un sirsnīga, lai arī šajā gadījumā es teiktu - mazliet pārāk pasakai pielīdzināma. Ne tādā ziņā, ka tajā viss notiktu uz labu, bet tādā, ka reālistiska tā nav. Taču tas jau arī ne vienmēr ir nepieciešams, un droši varu teikt, ka lai arī tā nekādā mērā nav Ziemassvētku filma, šajā sezonā to skatīties var itin labi (un Zviedrijā pirmizrādi tā arī piedzīvoja tieši Ziemassvētkos).
Filma stāsta par kādu pusmūža vīru, kuru raksturošanai nevar izvairīties no īpašības vārda "nīgrs" lietošanas. Ūve ir diezgan kašķīgs tipāžs, kura ikdiena sastāv no visādu lietu pārbaudīšanas - vai gadījumā viņa privātmāju ciematā kāds bezgodis necenšas braukt ar auto, lai gan ir uzstādītas vairākas ceļazīmes, kas to aizliedz. Vai kāds nav nelikumīgā vietā atstājis savu velosipēdu. Vai visas garāžas ir kārtīgi aizvērtas. Vai vārtiņi ir aizslēgti. Domājams, pats Ūve uzskata, ka viņš tikai mīl kārtību, kamēr cilvēkiem no malas viņš ir kaitinošs rūgumpods.
Dīvainā kārtā Ūves dzīvē par būtisku pavērsienu kļūst atbrīvošana no darba - mēs tā īsti neuzzinām, kādi bija viņa veiktie darba pienākumi un to, kāpēc viņš pēkšņi pārstāja būt vajadzīgs uzņēmumam, kurā nostrādāja vairāk kā četrdesmit gadus. Pat vēl vairāk - man nav īsti skaidrs, kur viņš vispār strādāja, jo bija runa par to, ka viņš gāja tēva pēdās (tēvs bija dzelzceļņieks), mēs redzējām, kā viņš pavisam jauns būdams patiešām strādāja dzelceļā, taču tad viņš izmācījās par inženieri un... nesaprotu, kas tālāk. Tāpat - ja nu gadījumā viņš strādāja dzelzceļā, kāda velna pēc viņam pie atlaišanas tika uzdāvināta lāpsta, kas izskatījās esam šī uzņēmuma produkcija. Īsi sakot - nav svarīgi. Taču tagad Ūvem parādās vairāk laika savu kaitinošo hobiju izkopšanai un pie reizes - lai negaidītā vietā un veidā veidotu draudzību. Un sadraudzējas viņš ar savu jauno kaimiņieni - sievieti no Irānas, kura ar savu vietējo vīru un divām meitām (un - trešo bērnu procesā) ievācas pretējā mājā un sākotnēji izcili krīt uz nerviem Ūvem ar visām savām izdarībām.
Kā jau to var nojaust no Frēdrika Bakmana darba, pamazām mums atklāsies, ka patiesībā visi kaitinošie cilvēki nav nemaz tādi draņķi, tev tikai ir nepieciešams viņus iepazīt un saprast (ja nu vienīgi kaimiņienes vīrs kā ir muļķis, tā paliek muļķis, bet nevar jau gribēt visu), un Ūve šajā ziņā ļoti transformējas - viņš izrādās izpalīdzīgs, mīlošs cilvēks, kuram tik vien kā ir pāris dīvainības. Pat tas, ka viņš sarunā ar jebkuru sievieti pie pirmās izdevības nomainīs tēmu uz automašīnu dzinēju darbības pamatprincipiem un Saab slavinājumiem, te izrādās tīri jauka īpašība. Un līdz ar to nav pārsteidzoši, ka filma ir patīkama un sirsnīga, lai arī šajā gadījumā es teiktu - mazliet pārāk pasakai pielīdzināma. Ne tādā ziņā, ka tajā viss notiktu uz labu, bet tādā, ka reālistiska tā nav. Taču tas jau arī ne vienmēr ir nepieciešams, un droši varu teikt, ka lai arī tā nekādā mērā nav Ziemassvētku filma, šajā sezonā to skatīties var itin labi (un Zviedrijā pirmizrādi tā arī piedzīvoja tieši Ziemassvētkos).
2017-12-27
comments powered by Disqus