“Sumo cīkstonis, kam nekādi neizdevās kļūt resnam” ir kārtējais Šmita īsprozas darbs “Neredzamā ciklā” - grāmata par reliģiju šī vārda plašā nozīmē, šajā reizē kārta pienākusi dzenbudismam un Šmita skatījumam uz labo tajā. Grāmatas galvenais varonis ir pusaudzis, kas ir aizbēdzis no savas enģeliskās mātes un tagad mīt aptuveni nekur, tirgojot uz ielas visādus mēslus. Kādu dienu viņam pienāk klāt vecāks vīrs un paziņo, ka viņaprāt zenā ir apslēpts resnulis. Zēns šo rupji pasūta, bet vīrs nāk atkal un atkal, līdz atklājas, ka viņš ir sumo treneris un tiešām zēnā saskata potenciālu resnuli, par spīti tam, ka tas ir kārns kā Grieķijas valsts kase. Un tad nu zēns sāk trenēties sumo, bet lai kļūtu resnam, viņam vispirms ir jātiek galā ar iekšējām pretrunām. Un tad viņam tas izdodas, un viss ir labi, un viņam nemaz nav jābūt resnam un nav jābūt sumo cīkstonim.
Viss jau būtu labi, ja vien šajā grāmatā Šmita morālista balss nebūtu tik ļoti jūtama - jau vispār darbības vides pārnešana uz Japānu viņam, manuprāt, īpaši labi neizdevās, un tā šķiet uzspēlētā un ne gluži ticama, bet viss grāmatas saturs rada baigāko iespaidu, ka tā ir audzinoša “pritča”, nevis kaut kas īsts un izjusts, un man ne tik ļoti patīk, ka mani audzina. Dumpim - jā!
(piezīme - šī grāmata, atšķirībā no dažām pēdējā laikā lasītajām Šmita grāmatām, tika lasīta krieviskā tulkojumā un nevis franču oriģinālā - tas tā, lai pats atcerētos)