Le Sumo qui ne pouvait pas grossir
Nu jau man sāk šķist, ka esmu izlasījis teju vai visas Ērika-Emanuēla Šmita grāmatas, vai vismaz uz to pusi, un pamazām man šis autors ir sācis apnikt. Bija laiks, kad viņu uzskatīju par ģēniju, vienu no mūsdienu literatūras dižgariem, bet pamazām mani viņa audzinoši izglītojošie darbi ir pārstājuši sajūsmināt. Nē, šaubu nav, ka viņa labākās grāmatas man joprojām šķiet tikpat fascinējošas kā iepriekš - par “Pilāta evanģēliju”, “Egoistu sektu”, “Izvirtuli”, “Ibrahima kungu un Korāna ziediem”, “Manu dzīvi ar Mocartu” un vēl dažiem citiem joprojām esmu gatavs stāvēt un krist. Bet tas vairs nenozīmē, ka manās acīs Šmits ir nevainojams rakstnieks, kuram nemēdz gadīties neveiksmīgāki darbi, un jāatzīst, ka pēdējā laikā tādi viņam gadās arvien biežāk (tiesa - visai banālais “Kad es biju mākslas darbs” iznāca jau 2002.gadā).
“Sumo cīkstonis, kam nekādi neizdevās kļūt resnam” ir kārtējais Šmita īsprozas darbs “Neredzamā ciklā” - grāmata par reliģiju šī vārda plašā nozīmē, šajā reizē kārta pienākusi dzenbudismam un Šmita skatījumam uz labo tajā. Grāmatas galvenais varonis ir pusaudzis, kas ir aizbēdzis no savas enģeliskās mātes un tagad mīt aptuveni nekur, tirgojot uz ielas visādus mēslus. Kādu dienu viņam pienāk klāt vecāks vīrs un paziņo, ka viņaprāt zenā ir apslēpts resnulis. Zēns šo rupji pasūta, bet vīrs nāk atkal un atkal, līdz atklājas, ka viņš ir sumo treneris un tiešām zēnā saskata potenciālu resnuli, par spīti tam, ka tas ir kārns kā Grieķijas valsts kase. Un tad nu zēns sāk trenēties sumo, bet lai kļūtu resnam, viņam vispirms ir jātiek galā ar iekšējām pretrunām. Un tad viņam tas izdodas, un viss ir labi, un viņam nemaz nav jābūt resnam un nav jābūt sumo cīkstonim.
Viss jau būtu labi, ja vien šajā grāmatā Šmita morālista balss nebūtu tik ļoti jūtama - jau vispār darbības vides pārnešana uz Japānu viņam, manuprāt, īpaši labi neizdevās, un tā šķiet uzspēlētā un ne gluži ticama, bet viss grāmatas saturs rada baigāko iespaidu, ka tā ir audzinoša “pritča”, nevis kaut kas īsts un izjusts, un man ne tik ļoti patīk, ka mani audzina. Dumpim - jā!
(piezīme - šī grāmata, atšķirībā no dažām pēdējā laikā lasītajām Šmita grāmatām, tika lasīta krieviskā tulkojumā un nevis franču oriģinālā - tas tā, lai pats atcerētos)
“Sumo cīkstonis, kam nekādi neizdevās kļūt resnam” ir kārtējais Šmita īsprozas darbs “Neredzamā ciklā” - grāmata par reliģiju šī vārda plašā nozīmē, šajā reizē kārta pienākusi dzenbudismam un Šmita skatījumam uz labo tajā. Grāmatas galvenais varonis ir pusaudzis, kas ir aizbēdzis no savas enģeliskās mātes un tagad mīt aptuveni nekur, tirgojot uz ielas visādus mēslus. Kādu dienu viņam pienāk klāt vecāks vīrs un paziņo, ka viņaprāt zenā ir apslēpts resnulis. Zēns šo rupji pasūta, bet vīrs nāk atkal un atkal, līdz atklājas, ka viņš ir sumo treneris un tiešām zēnā saskata potenciālu resnuli, par spīti tam, ka tas ir kārns kā Grieķijas valsts kase. Un tad nu zēns sāk trenēties sumo, bet lai kļūtu resnam, viņam vispirms ir jātiek galā ar iekšējām pretrunām. Un tad viņam tas izdodas, un viss ir labi, un viņam nemaz nav jābūt resnam un nav jābūt sumo cīkstonim.
Viss jau būtu labi, ja vien šajā grāmatā Šmita morālista balss nebūtu tik ļoti jūtama - jau vispār darbības vides pārnešana uz Japānu viņam, manuprāt, īpaši labi neizdevās, un tā šķiet uzspēlētā un ne gluži ticama, bet viss grāmatas saturs rada baigāko iespaidu, ka tā ir audzinoša “pritča”, nevis kaut kas īsts un izjusts, un man ne tik ļoti patīk, ka mani audzina. Dumpim - jā!
(piezīme - šī grāmata, atšķirībā no dažām pēdējā laikā lasītajām Šmita grāmatām, tika lasīta krieviskā tulkojumā un nevis franču oriģinālā - tas tā, lai pats atcerētos)
2015-02-20
comments powered by Disqus