The Book of Disquiet
Fernandu Pesoas vārds vēl nesen man bija pilnīgi svešs - taču pērnā gada beigās pastā mani sagaidīja paciņa no Portugāles (Ksenijas), no kuras iznāca ārā slavenākais šī portugāļu klasiķa darbs - "Nemiera grāmata". Lai nebojātu sev iespaidu par pašu grāmatu (precīzāk - lai to nekropļotu), iepriekš vairījos kaut ko vairāk uzzināt par tās autoru, ķeroties pie tās lasīšanas, īsti nezinot, ar ko man būs gaidāma darīšana.
Kā izrādījās, "Nemiera grāmata" ir kas līdzīgs dienasgrāmatai, kurā gan ieraksti nav sakārtoti hronoloģiskā secībā, patiesībā - tā ar garantiju nevar teikt, ka tie vispār ir sakārtoti. Un vienlaikus - šīs grāmatas saturs nav tāds, ka kaut kas būtu principiāli mainījies, ja ierakstu datumi sekotu viens otram - ja nu vienīgi tas lasītājam radītu maldīgu priekšstatu par to, ka tas, ka pēc A nāk B un pēc B nāk C, varētu liecināt par kādu loģisku cēloņsakarību starp šiem A, B un C, kamēr Pesoa tev kā lasītājam nemaz nemēģina šādu ilūziju radīt. Protams, tikai vēlāk es uzzināju, ka patiesībā ir neiespējami saprast, ko tieši ar šo visu ir domājis Pesoa, jo "Nemiera grāmata" izdota tika jau pēc tās autora nāves un līdz ar to grūti teikt, vai viņš to būtu vēlējies izdot tieši tādā veidā, kā tā ieraudzīja dienasgaismu. Jā, ar ko šī grāmata ir ievērojama kā dienasgrāmata - tā ne tikai nav hronoloģiska dienasgrāmata, bet tās stils nemaz neparedz hronoloģiju kā iespējamību, jo tajā nav notikumu. Pats Pesoa to esot dēvējis par "bezfaktu autobiogrāfiju" un visbiežāk pieminētais personāžs līdzās dienasgrāmatas autoram tajā noteikti ir "neviens" - tādā ziņā, ka bezdarbība (par darbību to noteikti nenosauksi) lielākoties nerisinās (jo kā bezdarbība varētu risināties) telpās, kur neviena nav - tai skaitā galvenā varoņa darbavietā, kurā viņš gan reizēm atsaucas uz citiem cilvēkiem, bet biežāk tev rodas sajūta, ka šos citus cilvēkus, priekšnieku ieskaitot, dienasgrāmatas autors ir vienkārši izdomājis.
Kā tu droši vien vari nojaust, "Nemiera grāmata" nav pati vieglākā lasāmviela, savā ziņā tā man atsauca prātā Dostojevska "Piezīmes no pagrīdes", kas arī ir tāds no darbības gandrīz pilnīgi brīvs vairāk vai mazāk filozofisks traktāts biogrāfiskā formā, taču Pesoa noteikti ir Dostojevskim pāris punktus priekšā brīvībā no notikumiem, apgalvojot, ka grāmatas varonis (ja tā viņu var nosaukt) domā, nevis dzīvo. Pārsteidzošā kārtā pat izrakstīju dažus citātus no šīs grāmatas, jo būtībā tā ir drīzāk atziņu vācelīte nekā jebkas cits. Lūk, tad arī tie daži citāti (angliskā versijā, jo šaubos, ka mans latviskojums būs gana augstvērtīgs):
"One can only see what one has already seen."
"Only people who wear clothes find the naked body beautiful."
"Any large area of land has the potential to be a palace, but where's the palace if no one builds there?"
"Now he probably lives like a dead man, but perhaps one day, when he's old, he'll remember that to dream of Bordeaux is not only better but truer, than actually to arrive in Bordeaux."
"Some people have one great dream in life which they fail to fulfill. Others have no dream at all and fail to fulfill even that."
"Everything we do, in art and in life, is the imperfect copy of what we intended."
Sekojot grāmatu klubiņa nostādnēm, ja man būtu jāvērtē šī grāmata pēc kritērijiem "lasāmība", "valoda" un "nospiedums", es būtu teicis, ka lasāmība "Nemiera grāmatai" ir diezgan zema (tāds gan droši vien arī nav tas mērķis), valoda ir teicama - lai arī tajā nav ne miņas no darbības, Pesoa ļoti izteiksmīgi te raksturo sava mūža lielāko mīlestību - Lisabonu un arī vispār tēlainuma ziņā patiešām jūt, ka primāri viņš bija dzejnieks, bet nospiedums - tā ir tāda sarežģītāka lieta, no vienas puses šādas tādas atziņas es noteikti paturēšu prātā, bet grāmatu kā tādu - drīzāk nē, ja nu vienīgi kaut kad sanāks braukt uz Lisabonu un pirms tam būšu pāršķirstījis "Nemiera grāmatu", kas varētu būt labs ievads šādam ceļojumam. Lai arī es saprotu, ka pa īstam tu Lisabonu redzēsi, nemaz uz turieni nebraucot.
Kā izrādījās, "Nemiera grāmata" ir kas līdzīgs dienasgrāmatai, kurā gan ieraksti nav sakārtoti hronoloģiskā secībā, patiesībā - tā ar garantiju nevar teikt, ka tie vispār ir sakārtoti. Un vienlaikus - šīs grāmatas saturs nav tāds, ka kaut kas būtu principiāli mainījies, ja ierakstu datumi sekotu viens otram - ja nu vienīgi tas lasītājam radītu maldīgu priekšstatu par to, ka tas, ka pēc A nāk B un pēc B nāk C, varētu liecināt par kādu loģisku cēloņsakarību starp šiem A, B un C, kamēr Pesoa tev kā lasītājam nemaz nemēģina šādu ilūziju radīt. Protams, tikai vēlāk es uzzināju, ka patiesībā ir neiespējami saprast, ko tieši ar šo visu ir domājis Pesoa, jo "Nemiera grāmata" izdota tika jau pēc tās autora nāves un līdz ar to grūti teikt, vai viņš to būtu vēlējies izdot tieši tādā veidā, kā tā ieraudzīja dienasgaismu. Jā, ar ko šī grāmata ir ievērojama kā dienasgrāmata - tā ne tikai nav hronoloģiska dienasgrāmata, bet tās stils nemaz neparedz hronoloģiju kā iespējamību, jo tajā nav notikumu. Pats Pesoa to esot dēvējis par "bezfaktu autobiogrāfiju" un visbiežāk pieminētais personāžs līdzās dienasgrāmatas autoram tajā noteikti ir "neviens" - tādā ziņā, ka bezdarbība (par darbību to noteikti nenosauksi) lielākoties nerisinās (jo kā bezdarbība varētu risināties) telpās, kur neviena nav - tai skaitā galvenā varoņa darbavietā, kurā viņš gan reizēm atsaucas uz citiem cilvēkiem, bet biežāk tev rodas sajūta, ka šos citus cilvēkus, priekšnieku ieskaitot, dienasgrāmatas autors ir vienkārši izdomājis.
Kā tu droši vien vari nojaust, "Nemiera grāmata" nav pati vieglākā lasāmviela, savā ziņā tā man atsauca prātā Dostojevska "Piezīmes no pagrīdes", kas arī ir tāds no darbības gandrīz pilnīgi brīvs vairāk vai mazāk filozofisks traktāts biogrāfiskā formā, taču Pesoa noteikti ir Dostojevskim pāris punktus priekšā brīvībā no notikumiem, apgalvojot, ka grāmatas varonis (ja tā viņu var nosaukt) domā, nevis dzīvo. Pārsteidzošā kārtā pat izrakstīju dažus citātus no šīs grāmatas, jo būtībā tā ir drīzāk atziņu vācelīte nekā jebkas cits. Lūk, tad arī tie daži citāti (angliskā versijā, jo šaubos, ka mans latviskojums būs gana augstvērtīgs):
"One can only see what one has already seen."
"Only people who wear clothes find the naked body beautiful."
"Any large area of land has the potential to be a palace, but where's the palace if no one builds there?"
"Now he probably lives like a dead man, but perhaps one day, when he's old, he'll remember that to dream of Bordeaux is not only better but truer, than actually to arrive in Bordeaux."
"Some people have one great dream in life which they fail to fulfill. Others have no dream at all and fail to fulfill even that."
"Everything we do, in art and in life, is the imperfect copy of what we intended."
Sekojot grāmatu klubiņa nostādnēm, ja man būtu jāvērtē šī grāmata pēc kritērijiem "lasāmība", "valoda" un "nospiedums", es būtu teicis, ka lasāmība "Nemiera grāmatai" ir diezgan zema (tāds gan droši vien arī nav tas mērķis), valoda ir teicama - lai arī tajā nav ne miņas no darbības, Pesoa ļoti izteiksmīgi te raksturo sava mūža lielāko mīlestību - Lisabonu un arī vispār tēlainuma ziņā patiešām jūt, ka primāri viņš bija dzejnieks, bet nospiedums - tā ir tāda sarežģītāka lieta, no vienas puses šādas tādas atziņas es noteikti paturēšu prātā, bet grāmatu kā tādu - drīzāk nē, ja nu vienīgi kaut kad sanāks braukt uz Lisabonu un pirms tam būšu pāršķirstījis "Nemiera grāmatu", kas varētu būt labs ievads šādam ceļojumam. Lai arī es saprotu, ka pa īstam tu Lisabonu redzēsi, nemaz uz turieni nebraucot.
2017-01-30
comments powered by Disqus