Nervozie ļautiņi
Viesojoties Tallinā, iemaldījāmies lielveikalā, bet tur - lielā grāmatnīcā ar plašu grāmatu piedāvājumu angļu valodā. Ieraudzīju vairākas grāmatas, kuras mani ieinteresēja, bet, sekojot saviem principiem neaizrauties, iegādājos tikai vienu - Frēdrika Bakmana grāmatu, kuru lasīju kā "Anxious people", bet latviešu valodā tā izdota ar nosaukumu "Nervozie ļautiņi.
Grāmatas premisa liek gaidīt kārtīgu spriedzes romānu: nesekmīga bankas aplaupīšana pāraug ķīlnieku krīzē, taču tas nebūtu Bakmans, ja viņš darītu kā visi. Jau pati situācija savos pamatos ir absurda: laupīšana notiek bezskaidru norēķinu bankā (iztēlojos, ka Rīgā šim kritērijam varētu atbilst mana kādreizējā darbavieta Dukascopy), bet ķīlnieku krīze - dzīvoklī, kurā notikušas atvērto durvu dienas, mēģinot to pārdot. Īpaši daudz šajā situācijā ir nekompetences - gan no laupīšanu veikušās personas, gan no policijas puses, daļēji - arī no ķīlnieku.
Nevar teikt, ka Bakmans šajā grāmatā būtu mainījis savu formulu: viņa standarta piegājiens ir paņemt čupiņu riktīgi pretīgu personāžu (šajā reizē viņu ir vairāk kā pierasts), kuri tev kā lasītājam sākotnēji raisa tikai nelabumu, un tad pamazām grāmatas gaitā padarīt viņus cilvēcīgus un varbūt pat jaukus, atklājot to, ka savā būtībā viņi nav slikti, tikai dzīve viņus apbružājusi un padarījusi nīgrus, kašķīgus vai citādi nepatīkamus, bet - viņi joprojām ir glābjami. Ja Bakmans būtu drusku šķidrākas kvalitātes rakstnieks, šis stāsts šķistu pārāk saharīna pilns, pārāk iedvesmojošs un visādi citādi falšs, taču tur jau ir Bakmana spēks - neticamo pasniegt kā pilnīgi iespējamu, banālo paglābt ar trāpīgu humoru un neaizrauties ne ar krāsu sabiezināšanu, ne ar to šķaidīšanu. Jāatzīst gan, ka grāmatas ievada daļa šķita daudz ciniskāka, nekā no šī autora esmu pieņēmis sagaidīt (lai arī citkārt viņš nebūtu nav ciniskumam svešs, bet te viss ir daudz skaudrāks kā iepriekš), taču pamazām noskaņa mainās, un grāmatas pēdējās 20 lappusēs es divas reizes nonācu pie asarām. Jā, šajā ziņā galīgi neesmu skarbais vecis (no otras puses - vai tad kādā citā ziņā esmu?), mani ir diezgan viegli iespējams saraudināt, bet ar vienu nosacījumu - lai es nejustu, ka notiek klaja manipulācija ar mani kā satura patērētāju, un šajā ziņā Bakmans negrēko.
Vispār jau pats Bakmans vairākkārt uzsver, ka šī grāmata ir par idiotiem, taču šajā ziņā gan viņš mazliet melo - šie cilvēki nav idioti, lai arī viņu pieņemtie lēmumi ne vienmēr ir tie labākie, bet - kura gan ir. Toties kas mani ļoti uzrunā, tas ir viss, ko viņš raksta par būšanu pieaugušam, par būšanu vecākam un par to, kā tu nejūties ļoti daudz kam dzīvē gatavs un cik daudz tevī ir šaubu pašam par sevi, par to, ka tu vispār jebkam esi derīgs, cik bieži tu tikai spēlē to gudro un zinošo, un visu saprotošo, bet patiesībā iekšā esi varbūt vēl mazāk pārliecināts kā tavs bērns (un skaidrs, ka tu pats, būdams bērns, absolūti nenojaut to, ka tavi vecāki nav tādas mašīnas, kā tev gribētos). Vienvārdsakot, manuprāt, ļoti laba grāmata. Salīdzinoši ar "Omce sūta sveicienus un atvainojas" un "Te bija Brita Marija", par šo grāmatu man galīgi nav šaubu, ka Bakmana lasītājs ir pieaudzis cilvēks, visticamāk - pats ar bērniem, bet tas nemaina lietas būtību - raksta viņš tā, ka lasīt varētu jebkurš un identificiēties, manuprāt, arī. Pārliecinoša rekomendācija no manas puses.
P.S. Nez, vai kāds Latvijā arī lieto līdzīgu eifēmismu, kā šajā grāmatā aprakstīto "viņi ir stokholmieši"?
Grāmatas premisa liek gaidīt kārtīgu spriedzes romānu: nesekmīga bankas aplaupīšana pāraug ķīlnieku krīzē, taču tas nebūtu Bakmans, ja viņš darītu kā visi. Jau pati situācija savos pamatos ir absurda: laupīšana notiek bezskaidru norēķinu bankā (iztēlojos, ka Rīgā šim kritērijam varētu atbilst mana kādreizējā darbavieta Dukascopy), bet ķīlnieku krīze - dzīvoklī, kurā notikušas atvērto durvu dienas, mēģinot to pārdot. Īpaši daudz šajā situācijā ir nekompetences - gan no laupīšanu veikušās personas, gan no policijas puses, daļēji - arī no ķīlnieku.
Nevar teikt, ka Bakmans šajā grāmatā būtu mainījis savu formulu: viņa standarta piegājiens ir paņemt čupiņu riktīgi pretīgu personāžu (šajā reizē viņu ir vairāk kā pierasts), kuri tev kā lasītājam sākotnēji raisa tikai nelabumu, un tad pamazām grāmatas gaitā padarīt viņus cilvēcīgus un varbūt pat jaukus, atklājot to, ka savā būtībā viņi nav slikti, tikai dzīve viņus apbružājusi un padarījusi nīgrus, kašķīgus vai citādi nepatīkamus, bet - viņi joprojām ir glābjami. Ja Bakmans būtu drusku šķidrākas kvalitātes rakstnieks, šis stāsts šķistu pārāk saharīna pilns, pārāk iedvesmojošs un visādi citādi falšs, taču tur jau ir Bakmana spēks - neticamo pasniegt kā pilnīgi iespējamu, banālo paglābt ar trāpīgu humoru un neaizrauties ne ar krāsu sabiezināšanu, ne ar to šķaidīšanu. Jāatzīst gan, ka grāmatas ievada daļa šķita daudz ciniskāka, nekā no šī autora esmu pieņēmis sagaidīt (lai arī citkārt viņš nebūtu nav ciniskumam svešs, bet te viss ir daudz skaudrāks kā iepriekš), taču pamazām noskaņa mainās, un grāmatas pēdējās 20 lappusēs es divas reizes nonācu pie asarām. Jā, šajā ziņā galīgi neesmu skarbais vecis (no otras puses - vai tad kādā citā ziņā esmu?), mani ir diezgan viegli iespējams saraudināt, bet ar vienu nosacījumu - lai es nejustu, ka notiek klaja manipulācija ar mani kā satura patērētāju, un šajā ziņā Bakmans negrēko.
Vispār jau pats Bakmans vairākkārt uzsver, ka šī grāmata ir par idiotiem, taču šajā ziņā gan viņš mazliet melo - šie cilvēki nav idioti, lai arī viņu pieņemtie lēmumi ne vienmēr ir tie labākie, bet - kura gan ir. Toties kas mani ļoti uzrunā, tas ir viss, ko viņš raksta par būšanu pieaugušam, par būšanu vecākam un par to, kā tu nejūties ļoti daudz kam dzīvē gatavs un cik daudz tevī ir šaubu pašam par sevi, par to, ka tu vispār jebkam esi derīgs, cik bieži tu tikai spēlē to gudro un zinošo, un visu saprotošo, bet patiesībā iekšā esi varbūt vēl mazāk pārliecināts kā tavs bērns (un skaidrs, ka tu pats, būdams bērns, absolūti nenojaut to, ka tavi vecāki nav tādas mašīnas, kā tev gribētos). Vienvārdsakot, manuprāt, ļoti laba grāmata. Salīdzinoši ar "Omce sūta sveicienus un atvainojas" un "Te bija Brita Marija", par šo grāmatu man galīgi nav šaubu, ka Bakmana lasītājs ir pieaudzis cilvēks, visticamāk - pats ar bērniem, bet tas nemaina lietas būtību - raksta viņš tā, ka lasīt varētu jebkurš un identificiēties, manuprāt, arī. Pārliecinoša rekomendācija no manas puses.
P.S. Nez, vai kāds Latvijā arī lieto līdzīgu eifēmismu, kā šajā grāmatā aprakstīto "viņi ir stokholmieši"?
2022-05-31
comments powered by Disqus