Omce sūta sveicienus un atvainojas
Ar šo grāmatu ir sarežģīti kaut vai tas, ka man tā arī neradās skaidrība, kam īsti Bakmans raksta - pieaugušajiem, pusaudžiem vai bērniem. Tas, ka es šo grāmatu lasīju skaļi priekšā Esterei, laikam jau nekāds rādītājs - pagaidām viņai ar intonācijām varētu itin labi lasīt priekšā arī Saab 9000 lietošanas pamācību. Ja tā padomā, varbūt šis vienkārši ir tas gadījums, kad lasītāja vecumam vienkārši nav nozīmes, un to izbaudīt var kā jauns, tā vecs. Līdzīgi kā latviešu literatūrā ir ar Vizmas Belševicas "Billi".
Bakmana stāsts ir par gandrīz astoņus gadus vecu meiteni vārdā Elza, kurai nomirst vecmāmiņa. Elza ir atšķirīga no saviem vienaudžiem, un par to skolā nemitīgi tiek apcelta. Līdz šim viņu visās dzīves situācijās bija pasargājusi vecmāmiņa, bet tagad tas vairs nebūs iespējams. Vecmāmiņa (kas vispār bija itin traka būtne) bija mazmeitai stāstījusi daudz pasaku, kuras, kā pamazām sāk atklāties, ir balstītas reālos notikumos un reālos tēlos, un Elzai pamazām būs jāiepazīst viņas pasaku zemes varoņi, ar kuriem kopā būs jāuzvar ēnas (neko vairāk droši vien nestāstīšu).
Ja šo grāmatu vērtē kā potenciālu bērnu literatūru, jāsaka - tur ir ļoti daudz skarbu un dzīves realitātē balstītu tēmu, kuras gan noteikti ir vērts pārrunāt. Kā dzied Šubrovskis dziesmā "Bērni": "Būs labāk, ja izskaidrosim viņiem dažas lietas." Un te patiešām dažādas lietas tiek izskaidrotas, tai skaitā: nāve, dzimšana, laulības, šķiršanās, aiziešana neceļos, alkoholisms, nogalināšana, karš, zaudēšana, draudzība, piedošana. Grāmata no vienas puses ir joku pilna, no otras puses - uz asaru dzīšanu tendēta, kas manā skatījumā ir labi. Bakmans pats vairākas reizes te piesauc bērnu grāmatu, no kuras viņš neapšaubāmi ir ietekmējies - Astrīdas Lindgrēnes "Brāļus Lauvassirdis", kas arī netipiski bērnu literatūrai, aizskar aiziešanas tēmu, lai arī kopumā ne tik skaudrā veidā kā šeit.
Vai grāmata ir ticama? Nē, droši vien nav. Ne viss tajā notiekošais ir gaužām reālistisks, šur tur droši vien pavīd pa loģikas kļūdai, bet man laikam gan svarīgākais ir tas, ka tā ir patiesa. Un tā dod (manā skatījumā) pareizas vērtības, kuru vidū būtiskākā ir tāda, ka cilvēkus ir jācenšas saprast, pirms nosaukt par draņķiem vai nedraņķiem. Un, kas ir būtiski - lai arī tā apraksta pietiekami komplicētus ģimenes modeļus un nejaukas dzīves situācijas, Bakmans neaiziet pārmērībās - te nav ne pārmērīga konservatīvisma sviesta, ne pārmērīga liberālisma sviesta, kas, domājams, zviedriem mūsdienās varētu būt raksturīgi.
Ja kas - grāmatai ir turpinājums (vai vismaz ar to saistīta grāmata) - "Šeit bija Brita Marija", kura droši vien ar tiks izlasīta. Tiesa, pagaidām tā pieejama vien angļu mēlē. Neesmu gan drošs, vai tā ir problēma.
(oriģinālnosaukums: Fredrik Bckman "Min mormor hälsar och säger förlåt")
Bakmana stāsts ir par gandrīz astoņus gadus vecu meiteni vārdā Elza, kurai nomirst vecmāmiņa. Elza ir atšķirīga no saviem vienaudžiem, un par to skolā nemitīgi tiek apcelta. Līdz šim viņu visās dzīves situācijās bija pasargājusi vecmāmiņa, bet tagad tas vairs nebūs iespējams. Vecmāmiņa (kas vispār bija itin traka būtne) bija mazmeitai stāstījusi daudz pasaku, kuras, kā pamazām sāk atklāties, ir balstītas reālos notikumos un reālos tēlos, un Elzai pamazām būs jāiepazīst viņas pasaku zemes varoņi, ar kuriem kopā būs jāuzvar ēnas (neko vairāk droši vien nestāstīšu).
Ja šo grāmatu vērtē kā potenciālu bērnu literatūru, jāsaka - tur ir ļoti daudz skarbu un dzīves realitātē balstītu tēmu, kuras gan noteikti ir vērts pārrunāt. Kā dzied Šubrovskis dziesmā "Bērni": "Būs labāk, ja izskaidrosim viņiem dažas lietas." Un te patiešām dažādas lietas tiek izskaidrotas, tai skaitā: nāve, dzimšana, laulības, šķiršanās, aiziešana neceļos, alkoholisms, nogalināšana, karš, zaudēšana, draudzība, piedošana. Grāmata no vienas puses ir joku pilna, no otras puses - uz asaru dzīšanu tendēta, kas manā skatījumā ir labi. Bakmans pats vairākas reizes te piesauc bērnu grāmatu, no kuras viņš neapšaubāmi ir ietekmējies - Astrīdas Lindgrēnes "Brāļus Lauvassirdis", kas arī netipiski bērnu literatūrai, aizskar aiziešanas tēmu, lai arī kopumā ne tik skaudrā veidā kā šeit.
Vai grāmata ir ticama? Nē, droši vien nav. Ne viss tajā notiekošais ir gaužām reālistisks, šur tur droši vien pavīd pa loģikas kļūdai, bet man laikam gan svarīgākais ir tas, ka tā ir patiesa. Un tā dod (manā skatījumā) pareizas vērtības, kuru vidū būtiskākā ir tāda, ka cilvēkus ir jācenšas saprast, pirms nosaukt par draņķiem vai nedraņķiem. Un, kas ir būtiski - lai arī tā apraksta pietiekami komplicētus ģimenes modeļus un nejaukas dzīves situācijas, Bakmans neaiziet pārmērībās - te nav ne pārmērīga konservatīvisma sviesta, ne pārmērīga liberālisma sviesta, kas, domājams, zviedriem mūsdienās varētu būt raksturīgi.
Ja kas - grāmatai ir turpinājums (vai vismaz ar to saistīta grāmata) - "Šeit bija Brita Marija", kura droši vien ar tiks izlasīta. Tiesa, pagaidām tā pieejama vien angļu mēlē. Neesmu gan drošs, vai tā ir problēma.
(oriģinālnosaukums: Fredrik Bckman "Min mormor hälsar och säger förlåt")
2017-12-25
comments powered by Disqus