The Eternal Husband

Mana pazīšanās ar Dostojevska daiļradi līdz šim bijusi minimāla. Kaut kad vēl skolas laikos, šķiet, izlasīju "Pazemotos un apvainotos" (bet neko neatceros), bet pirms dažiem gadiem - "Piezīmes no pagrīdes". Tagad kaut kā sanāca tā, ka pieķēros vienam no tiem viņa darbiem, kurus parasti nemin Dostojevska izcilāko veikumu rindā - īsajam romānam "Mūžīgais vīrs". Vispār, kas attiecas uz pašu Dostojevski, cik zinu, viņš bija teju vai mīļākais manas mammas mammas autors, tikām mana mamma ne acu galā ciest šo autoru nevarēja, galīgi nebūdama "gruzona" cienītāja. Vajadzētu painteresēties, kurā partijā ir mana māsa. Un no vecmāmiņas laikiem arī mājas bibliotēkā ir saglabājušies vairāki Dostojevska kopoto rakstu sējumi (tiesa, pēdējā laikā vien dažus no tiem esmu redzējis; varbūt pārējie ir pie māsas? tādā gadījumā varētu nejautāt viņas attieksmi), kuru īpatnība ir tajā, ka tos klajā laidis apgāds "Žizņ i kuļtura" Rīgā Latvijas pirmās neatkarības gados un, tā kā tie nebija boļševiki, kas šīs grāmatas izdeva, dabīgi, ka grāmatas ir vecajā krievu ortogrāfijā. Patiesībā gan to lasīt ir daudz vieglāk nekā vācu gotisko druku, jo atšķirību ar moderno rakstību nav daudz. Būtiskākā - tolaik burtu F, kas mūsdienās krieviski izskatās kā Ф, atveidoja kā Ѳ.

Grāmatas galvenais varonis ir vīrs vārdā Aleksejs Veļčjanovs (vecs vīrs, kuram ir jau 38 vai 39 gadi), kurš pēdējā laikā cieš no grūtsirdības un mazliet ir aizrāvies ar kašķēšanos. Viņš jau ilgāku laiku uzturas Pēterburgā, kur kārto kāda mantojuma lietu, tajā pastāvīgi traucējot savam advokātam ar nevajadzīgu iejaukšanos. Kādā brīdī Veļčjanovs sāk dažādās vietās ievērot kādu dīvainu vīrieti sēru apģērbā, kurš tā kā izskatās kaut kur redzēts, tā kā ne. Vēlāk atklājas, ka šis vīrs - Pāvels Pāvelovičs T. (slinkums skatīties pilno uzvārdu) ir Veļčjanovam patiešām labi pazīstams - pirms deviņiem gadiem Veļjčanovam bija gadu ilgs sakars ar Pāvela Paveloviča sievu (tagad mirušu, tāpēc arī viņš ir sērās). Šajā laikā šis gana ietekmīgais un turīgais vīrs ir itin palaidies, it īpaši tas attiecas uz alkohola patēriņu un pamazām Veļčjanovs uzzina šo to par aizvadītajiem gadiem, tai skaitā, ka Pāvelam Pāvelovičam atlikusi no laulības meita, kuras tēvs neapšaubāmi ir neviens cits kā pats Veļčjanovs. Un tad nu drāma iet dziļumā, Veļčjanovam epizodiski arī atgādinot P. P., ka tas ir "mūžīgais vīrs" (un, ko gan viņš viņam acīs nesaka, mūžīgā vīra liktenis ir pastāvīgi nest savus ragus). Kā jau pieklājas Dostojevskim, turpinājums nav nekāds dzīvespriecīgais, tomēr jāatzīst, ka šī grāmata kaut kādā īpatnējā veidā nekļūst par "vienu vienīgu gruzonu", un stāstā par vīru, sievu un viņas mīļāko (un mistiskajām vīra jūtām pret mīļāko) ir arī kaut kāda deva komisma, līdz ar to varu teikt, ka mans kopējais iespaids par šo grāmatu noteikti ir labāks, nekā es pats to biju gaidījis. Protams, lai Saprastu Dostojevski, man vajadzētu pievērsties kaut kam no viņa tiešām ietekmīgākajiem darbiem, bet var gadīties, ka "Mūžīgais vīrs" ir tāds kā labs iedrošinātājs turpinājumā lasīt arī kaut ko apjomīgāku un ambiciozāku.
2021-06-26
8.5
comments powered by Disqus